Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Tesings apsēdās kādā alā, kas bija lielāka nekā pārē­jās, vienīgajā, kurā viņš četrrāpus varēja ielīst un kura, šķiet, kalpoja kā sapulču vieta. Dils Bahadūrs un Grrijmpra apsēdās viņam līdzās, un viens pēc otra iera­dās arī sniega cilvēki, no kuriem daži bija tik vārgi, ka gandrīz vai nevarēja pavilkt kājas. Tie, kas abus ceļinie­kus bija sagaidījuši, vicinot akmeņus un rungas, bija šīs līkkājainās cilts cīnītāji, un arī šoreiz viņi palika sardzē ārpus alas, neizlaižot no rokām ieročus.

Sniega cilvēki nāca cits pēc cita, kopumā apmēram divdesmit, ja neskaita duci cīnītāju. Gandrīz visi bija sieviešu dzimuma, un, spriežot pēc kažoka un zobiem, diezgan jauni, tomēr jau ļoti slimi. Tensings ar lielu cieņu un piesardzību pārbaudīja katru. Piecām līdzi bija arī bērni vienīgie, kas bija izdzīvojuši. Mazuļiem nepiemita pieaugušo briesmīgais izskats, viņi bija līdzīgi baltiem pērtiķēniem. Bērneļi bija nīkulīgi, nevarēja noturēt ne galvu, ne locekļus, acis visu laiku turēja aiz­vērtas un tikko elpoja.

Aizkustinātais Dils Bahadūrs redzēja, ka šīs baismī­gās būtnes mīlēja savus mazuļus gluži tāpat kā jebkura māte. Viņas tos maigi turēja rokās, apostīja un laizīja, lika pie krūts un kliedza aiz dusmām, kad mazuļi vairs nereaģēja.

-Tas ir ļoti skumji, skolotāj. Viņi mirst, jauneklis secināja.

-    Dzīve ir pilna ar ciešanām. Mūsu uzdevums ir tās atvieglot, Dil Bahadūr, Tensings atbildēja.

Alā bija maz gaismas un dvakoja tik briesmīgi, ka lama aicināja visus iziet svaigā gaisā. Tur arī sanāca kopā visa cilts. Grrijmpra ap slimajiem bērniem veica dažus dejas soļus, liekot ieskanēties savām kaula un zobu kaklarotām, un pāris reižu šausminoši iekliedzās. Kliedzieniem pievienojās sniega cilvēku gaidu koris.

Nepievēršot uzmanību vispārējām žēlabām, Tensings noliecās pār bērniem. Dils Bahadūrs redzēja, ka mainās skolotāja sejas izteiksme, kā tas parasti notika reizēs, kad viņš atmodināja savas dziednieka spējas. Citu pēc cita lama pacēla zīdaiņus, kas ērti ietilpa viņa delnā, un uzmanīgi apskatīja tos. Pēc tam viņš ar draudzīgu un nomierinošu žestu piegāja kādai no mātēm un izpētīja viņas piena pilītes.

-    Kas bērniem kaiš? princis jautāja.

-    Iespējams, viņi mirst aiz bada, Tensings atbil­dēja.

-    Aiz bada? Vai tad mātes viņus nebaro?

Tensings paskaidroja, ka sniega cilvēku piens ir dzel­tenīgs un caurspīdīgs šķidrums. Viņš tūdaļ pat sasauca cīnītājus, kas tiepās tuvoties, līdz Grrijmpra viņiem rūcot pavēlēja to darīt, un lama apskatīja arī viņus, īpašu uzmanību pievēršot violetajai mēlei. Vienīgā būtne, kuras mēle nebija šādā krāsā, izrādījās vecā Grrijmpra. Viņas mute bija smirdošs un tumšs caurums, kurā nebija patīkami ielūkoties, tomēr Tensings nemē­dza atkāpties šķēršļu priekšā.

-    Visi sniega cilvēki ir novārguši, vienīgi Grrijmpra ne. Viņai ir tikai lielam vecumam raksturīgie simptomi. Domājams, ka viņai ir apmēram simts gadu, lama secināja.

-    Kas ielejā ir mainījies, un kāpēc viņiem trūkst pār­tikas? māceklis jautāja.

-    Iespējams, ka pārtikas nemaz netrūkst, bet sniega cilvēki ir slimi un nespēj pārstrādāt to, ko uzņem. Mazuļi ir atkarīgi no mātes piena, kas viņus nevar pabarot, jo ir kā ūdens, un tāpēc viņi mirst jau dažu nedēļu vai mēnešu vecumā. Pieaugušajiem ir vairāk uzturvielu, jo viņi ēd gaļu un augus, tomēr kaut kas viņus ir novārdzinājis.

-     Un tāpēc viņi kļūst aizvien īsāki un mirst ļoti jauni, Dils Bahadūrs piebilda.

-    Iespējams.

Dils Bahadūrs izbolīja acis reizumis skolotāja neno­teiktība viņu noveda līdz baltkvēlei.

-     Šī problēma ir radusies divu pēdējo paaudžu laikā, jo Grrijmpra vēl atceras, ka sniega cilvēki ir bijuši tik­pat gari kā viņa. Ja tā turpināsies, dažu gadu laikā viņi izzudīs pavisam, jauneklis sacīja.

-    Iespējams, lama jau simto reizi noteica, jo viņš domāja par citām lietām, un tad piebilda, ka Grrijmpra minējusi laiku, kad sniega cilvēki pārvākušies uz ieleju. Tas nozīmēja, ka šeit bija kas nelāgs kas tāds, kas cilti iznīcināja.

-    Noteikti tā arī ir!… Skolotāj, vai jūs varat viņus izglābt?

-    Iespējams…

Mūks pievēra plakstus un klusībā pāris minūtes skai­tīja lūgšanas, lūdzot iedvesmu, lai atrisinātu šo problē­mu, un pazemību, lai saprastu, ka rezultāts nav atkarīgs no viņa paša. Viņš varēja darīt labāko, ko spēja, tomēr lama nevaldīja pār dzīvību un nāvi.

Pabeidzis īso meditāciju, Tensings nomazgāja rokas un uzreiz devās pie viena no aplokiem, sameklēja kādu čegno mātīti un izslauca to. Viņš piepildīja tasi ar siltu un putainu pienu un aiznesa to mazuļiem. Lama samit­rināja drānas gabaliņu pienā un ielika to viena zīdainīša mutē. Sākumā radībiņa nereaģēja, tomēr pēc brīža piena smarža viņu atdzīvināja, viņš pavēra lūpas un sāka vārgi zīst lupatiņu. Lama ar žestiem parādīja, lai mātes dara tāpat kā viņš.