Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Būtņu mazais augums nekādi nemazināja viņu drau­dīgo izskatu. Saviebtās un spalvainās sejas izskatījās gandrīz vai cilvēciskas, tomēr to izteiksme bija zvēriska. Sniega cilvēku acis bija mazas un sarkanīgas, ausis smailas kā suņiem un zobi asi un gari. Starp rūcieniem pazibēja koši violeta mēle ar šķeltu galu gluži kā rep­tiļiem. Radījumu krūtis sedza ar sakaltušām asinīm nošķiestas ādas bruņas, kas bija sasietas uz pleciem un ap vidukli. Viņi draudīgi kratīja rungas un akmens gabalus ar asām šķautnēm, tomēr, par spīti ieročiem un lielajam skaitam, turējās piesardzīgā attālumā. Sāka aust diena, un vārajā rīta gaismā aina, biezā miglā tīta, šķita kā murgs.

Tensings lēnām piecēlās kājās, lai neizraisītu uzbru­cēju pēkšņu reakciju. Salīdzinājumā ar milzīgo lamu sniega cilvēki izskatījās vēl mazāki un kupraināki. Skolotāja aura nebija mainījusies, tā joprojām bija balta un zeltīta, liecinot par pilnīgu mieru, kamēr lielākai daļai radījumu tā bija nespodra, šaudīga un zemes krāsā, kas liecināja par slimību un bailēm.

Princis nojauta, kāpēc radījumi nebija uzbrukuši uzreiz izskatījās, ka viņi kādu gaida. Pēc brīža varēja redzēt tuvojamies kādu daudz garāku būtni, lai gan aiz vecuma tā bija sametusies līkumā. Arī šī būtne bija sniega cilvēks, tomēr pusauguma tiesu garāka par pārējiem. Ja tā spētu izslieties, tad būtu Tansinga augumā, tomēr lielais vecums un kupris deformēja radījuma muguru un spieda pārvietoties, turot rumpi paralēli zemei. Atšķirībā no citiem sniega cilvēkiem, ko klāja tikai viņu garās spalvas un bruņas, šo būtni greznoja arī zobu un kaulu kaklarotas, nobružāta tīģerāda, un rokā tā turēja līku koka spieķi.

Būtni nevarēja saukt par sievieti, lai gan tā bija sie­viešu dzimuma. Tāpat to nevarēja uzskatīt par cilvēku, kaut viņa nebija arī dzīvnieks. Viņas spalva bija reta un vairākās vietās izkritusi pavisam, atsedzot kraupainu un apsārtušu, žurkas astei līdzīgu ādu. Viņa viscaur bija klāta ar tauku, sakaltušu asiņu, dubļu un citu netīrumu kārtu un izplatīja neciešamu smaku. Būtnes nagi bija melni un gari un daži vēl atlikušie zobi mutē kustējās pie katra elpas vilciena. No deguna viņai tecēja zaļi puņķi. Starp īsas spalvas kušķiem mirdzēja aizķepušās acis. Būtnei tuvojoties, sniega cilvēki ar cieņu deva tai ceļu. Bija skaidri redzams, kurš šeit valda, radījums droši vien bija cilts karaliene vai burve.

Pārsteigtais Dils Bahadūrs redzēja, ka viņa skolotājs nabaga būtnes priekšā nometas ceļos, sejas augstumā saliek rokas un izrunā Aizliegtās karaļvalsts parasto sveicienu: "Esiet laimīgi!"

-    Tampo kachi, viņš sacīja.

-    Grrijmpra, viņa norūca, apšļācot skolotāju ar siekalām.

Uz ceļiem nometies, Tensings bija tikpat garš kā salīkusi večiņa un varēja ieskatīties viņai acīs. Dils Bahadūrs darīja to pašu, ko skolotājs, par spīti tam, ka šādā pozā viņi nevarēja aizsargāties no sniega cilvēkiem, kuri joprojām tepat līdzās vicināja savas vāles. Ar acu kaktiņiem lūkojoties apkārt, princis secināja, ka tuvumā ir kādi desmit divpadsmit sniega cilvēki, un kā lai zina, cik to bija mazliet nostāk.

Cilts vadone izdvesa dažus spalgus rūcienus, kas atgādināja valodu. Dilam Bahadūram radās iespaids, ka viņš šīs skaņas dzirdējis jau iepriekš, tomēr jaunietis īsti neatjauta, kur. Par spīti tam, ka vārdi viņam šķita zināmi, princis nevienu no tiem nesaprata. Nekavējoties arī visi sniega cilvēki nometās ceļos un sāka dauzīt pieri pret zemi, tomēr ieročus no rokām neizlaida, nevarē­dami izšķirties starp ceremoniālo sveicienu un vēlmi piebeigt ciemiņus ar rungām.

Vecā sniega sieva nomierināja pārējos un atkārtoja rūcienu, kas izklausījās pēc grrijmpra. Ciemiņi nojauta, ka tas droši vien ir viņas vārds. Tensings ļoti uzmanīgi klausījās, un Dils Bahadūrs telepātiski mēģināja uztvert apkārtējo radījumu domas, tomēr viņu prātos varēja nojaust tikai nesaprotamu jucekli. Tad jauneklis pievērsa uzmanību tam, ko mēģināja pateikt ragana, kura, bez šau­bām, bija daudz attīstītāka nekā pārējie. Viņas smadze­nēs veidojās vairāki tēli. Viņš redzēja spalvainus, baltiem trušiem līdzīgus dzīvnieciņus, kas konvulsīvi raustījās un pēc tam palika nekustīgi guļam. Redzēja līķus un skeletus; redzēja vairākus sniega cilvēkus, kas grūda citus verdo­šos krāteros; redzēja asinis, nāvi, brutalitāti un šausmas.

-    Uzmanieties, skolotāj, viņi ir ļoti mežonīgi, jau­nietis nomurmināja.

-    Iespējams, ka viņi ir daudz vairāk nobijušies nekā mēs, Dil Bahadūr, lama atbildēja.

Grrijmpra pamāja pārējiem sniega cilvēkiem, un tie beidzot nolaida rungas, bet virsaite pagājās uz priek­šu, ar žestiem saucot princi un lamu sev līdzi. Sniega cilvēku ielenkti, viņi sekoja sievietei starp augstiem tvaika stabiem un termālajiem ūdeņiem, līdz nonāca pie dabiskas izcelsmes caurumiem, kas bija redzami vulkā­niskajos iežos. Pa ceļam viņi manīja vēl citus sniega cil­vēkus, kuri sēdēja vai gulēja zemē un nemaz nemēģināja viesiem tuvoties.