Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Klintis nebija nevienas vietas, kur uzdīgt sēklām, un uz tām nere­dzēja ne krūma, bet tālāk straumes krasti bija kā nosēti ar krūmiem, kuriem tikko plauka jaunās lapiņas. Kāds dziļi slēpts instinkts viņai teica priekšā turēties ūdens tuvumā, taču savijušies dzelkšņainie brikšņi izskatījās necaurejami. Asaru pilnām acīm, kas aizmigloja skatienu, viņa palūkojās citā virzienā - uz slaido skujkoku mežu.

Vārgi saules stari lauzās cauri mūžzaļo augu biezoknim, kas lielā dažādībā bija sakuplojuši netālu no upes. Ēnainajā mežā tikpat kā nebija pameža un liela daļa koku vairs neatradās vertikālā stāvokli. Daži bija nogāzušies zemē; daudzi - nosvērušies neveiklā leņķi; tos balstīja blakus stāvošie koki, kuri vēl turējās stingri. Aiz koku jucek­ļa senatnīgais mežs bija tumšs un nebūt nelikās vairāk aicinošs kā krastmalas krūmājs. Meitene nezināja, kuru ceļu izvēlēties, un neiz­lēmīgi palūkojās vispirms vienā, tad pretējā virzienā.

Viņai raugoties upes tecējuma virzienā, drebēšana zem kājām at­kal sašūpoja meiteni. Uzmetusi pēdējo ilgu pilno skatienu tukšajai vietai bērnišķīgā cerībā, ka kaut kādā veidā nojume vēl varētu būt tur, viņa ieskrēja mežā.

Dārdoņa, zemei sēžoties, ik pa brīdim atkārtojās; tās mudināts, bērns sekoja upes plūdumam un, steidzoties aizbēgt pēc iespējas tālāk, apstājās, vienīgi lai padzertos. Skujkoki, padevušies stihijai, gulēja notriekti pie zemes, un meitene meta līkumu krāteriem, kurus bija izrāvuši seklo sakņu apaļie mudžekļi; slapjā zeme kopā ar klinšu atlauzām vēl turējās pie atsegtajiem sakņu galiem.

Uz vakarpusi viņa vairs nemanīja tik daudz traucēkļu: mazāk bija izrautu koku, izkustinātu laukakmeņu un ūdens kļuvis skaidrāks. Viņa apstājās, kad vairs nespēja saskatīt ceļu, un, galīgi nogurusi, noslīga uz meža grīdas. Meitenei bija silti, kamēr viņa kustējās, bet, iegrimusi nobirušo priežu adatu biezajā paklājā un saritinājusies kā

maza, atsperīga bumbiņa, sabērusi apsegam sev pāri pilnas saujas skuju, viņa trīcēja dzestrajā nakts gaisā.

Tomēr, lai cik liels bija nogurums, miegs tik viegli nenāca pie ma­zās, nobiedētās meitenes. Kamēr viņa lauza ceļu cauri šķēršļiem upes tuvumā, bailes izdevās aizbīdīt prāta dziļumā. Nu tās viņu atkal pār­ņēma savā varā. Bērns gulēja pavisam nekustīgi, ar plati ieplestām acīm, vērojot, kā tumsa sabiezē un aptver viņu stindzinošām rokām. Bija bail pakustēties, gandrīz bail pat elpot.

Meitene nekad agrāk nebija naktis pavadījusi viena, un telpā vien­mēr bija uguns, kas nelaida klāt tumsu no līča. Beidzot viņa vairs nespēja izturēt. Konvulsīvi elsojot, viņa izkliedza savas ciešanas. Ma­zais ķermenītis raustījās šņukstot un žagojoties, un atbrīvojusies meitene ieslīga miegā. Mazs nakts dzīvnieciņš neuzbāzīgā ziņkārē apostīja viņu, taču meitene to nejuta.

Viņa pamodās, spalgi kliegdama.

Planēta vēl aizvien bija nemierīga, un tāla dunoņa kaut kur dziļi zemes iekšienē atsauca šausmas kā biedējošu murgu. Viņa pielēca kājās, gribēja skriet, taču plati ieplestās acis nespēja saskatīt vairāk, nekā būtu redzējušas ar aizvērtiem plakstiņiem. Sākumā meitene nevarēja atcerēties, kur atrodas. Sirds spēcīgi sitās. Kāpēc viņa neko neredzēja? Kur bija tās mīlošās rokas, kas vienmēr nomierināja, kad viņa naktīs pamodās? Meitenes prātā lēnām iezagās apjausma par viņas nelaimi, un, trīcēdama no bailēm un aukstuma, viņa atkal sari­tinājās un paslēpās adatu klātajā zemē. Pirmās blāvās ausmas strēles atrada viņu aizmigušu.

Dienas gaisma lēni ieplūda meža dziļumā. Kad bērns pamodās, rīts jau šķita lielā gabalā, bet biezoknī tas bija grūti samanāms. Iepriek­šējā vakarā, dienas gaismai dziestot, meitene bija aizmaldījusies pro­jām no upes un gandrīz krita panikā, neredzot sev apkārt neko citu kā vien kokus.

Slāpes mudināja saklausīt burbuļojoša ūdens troksni. Viņa sekoja skaņai un jutās atvieglota, atkal ieraudzījusi nelielo upīti. Blakus tai meitene nebija mazāk pazudusi kā mežā, taču viņa jutās labāk, ja bija kaut kas, kam sekot, turklāt, turoties tās tuvumā, varēja remdēt slāpes. Iepriekšējā dienā viņa bija ļoti priecīga par plūstošo ūdeni, taču tas nespēja apmierināt meitenes izsalkumu.

Viņa zināja, ka zaļumus un saknes var ēst, taču nesaprata, kurus. Pirmā lapiņa, ko meitene nogaršoja, bija rūgta un sadzēla lūpas. Viņa to izspļāva un izskaloja muti, lai atbrīvotos no nepatīkamās garšas, tomēr šaubījās, vai nomēģināt citu. Meitene vēlreiz padzērās ūdeni, lai kādu laiku negribētos ēst, un atkal devās lejup pa straumi. Tagad dziļie meži viņu biedēja, un viņa turējās cieši blakus upei, kur saule spīdēja spožāk. Kad iestājās nakts, meitene atkal izraka vietiņu ada­tām klātajā zemē un ieritinājās tajā.