Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Nākamā nakts vienatnē nebija daudz labāka par pirmo. Aukstas bailes gulēja pakrūtē kopā ar izsalkumu. Viņa nekad nebija bijusi tik pārbijusies, viņa nekad nebija bijusi tik izsalkusi, viņa nekad nebija bijusi tik vientuļa. Zaudējuma izjūta likās tik sāpīga, ka atmiņā sāka dzist zemestrīce un viņas dzīve pirms tās; bet domas par nākotni noveda meiteni tuvu panikai, un viņa cīnījās, lai atbrīvotos no šīm bailēm. Meitene nevēlējās domāt par to, kas ar viņu notiks, kas par viņu rūpēsies.

Viņa dzīvoja vienīgi šim mirklim, pārvarot katru nākamo aizspros­tu, šķērsojot nākamo pieteku, rāpjoties pāri nākamajam baļķim. Turē­šanās blakus upei kļuva par pašmērķi nevis tāpēc, ka tā kaut kur aizvedīs, bet tāpēc, ka tā bija vienīgā, kas vispār piedāvāja kādu vir­zienu, kādu mērķi, kādu darbības iespēju. Tas bija labāk nekā nedarīt neko.

Pēc brīža tukšums vēderā pārvērtās par trulām sāpēm, kas pada­rīja nejūtīgu meitenes prātu. Ik pa brīdim viņa raudāja, velkoties uz priekšu, un asaras zīmēja baltas svītras uz viņas nosmulētajiem vaigiem. Bērna mazais, kailais ķermenītis bija aplipis ar netīrumiem; mati, kas reiz šķita gandrīz balti un tik smalki un mīksti kā zīds, bija pielipuši pie galvas vienā mudžeklī ar priežu skujām, zariņiem un dubļiem.

Iešana kļuva grūtāka, kad mūžzaļo mežu nomainīja skrajāka augu valsts un skujām klātās meža grīdas vietā parādījās cieši saaudzis pamežs - dažādi augi un zāle, zemes paklājs, kāds parasti plešas zem sīklapainiem kokiem. Kad lija lietus, viņa saritinājās kāda kri­tuša koka, liela laukakmens vai klints aizvējā vai vienkārši brida pa dubļiem, ļaujot, lai lietus viņu nomazgā. Naktī viņa sarausa sausas, trauslas pērnā gada lapas un ielīda tajās gulēt.

Lielais dzeramā ūdens daudzums nepieļāva organisma atūdeņo- šanos, kas varēja būt cēlonis bīstamai hipotermijai - ķermeņa tem­peratūras pazeminājumam, kurš izraisītu saulei un vējam pakļautā organisma nāvi, taču meitene kļuva aizvien vārgāka. Meiteni vairs nemocīja izsalkums, vienīgi nepārtrauktas, trulas sāpes un laiku pa laikam reiboņa sajūta. Viņa centās nedomāt ne par to, ne par ko citu, izņemot upi, - bērns vēlējās vienīgi sekot upes tecējumam.

Saules stari, kas spraucās cauri meitenes lapu ligzdai, pamodināja to. Viņa izrausās no ērtās kabatas, ko bija sasildījis pašas ķermenis, un, vēl aizvien aplipuši ar mitrajām lapām, devās uz upi iebaudīt savu rīta malku. Zilā debess un spožā saule pēc iepriekšējās dienas lietus šķita laipni aicinoša. Drīz pēc tam, kad meitene bija devusies ceļā, šīs puses upes krasts sāka pamazām vest augšup. Brīdī, kad viņa apstājās, lai padzertos vēlreiz, to no ūdens jau šķīra stāva nogāze. Meitene uzmanīgi kāpa lejup, taču kājas sapinās un viņa nokūleņoja līdz pašai upei.

Tā viņa tur gulēja - saskrāpēta un zilumos sasista nelaimes čupiņa dubļos pašā ūdens malā, pārāk nogurusi, pārāk vārga, pārāk izmisusi, lai kustētos. Lielas asaras sakāpa meitenei acīs un straumēm plūda pāri vaigiem, gaisu pāršķēla spēcīgas gaudas. Neviens to nedzirdēja. Meitenes raudas pārgāja šņukstēšanā, lūdzoties, lai kāds nāk palīgā. Neviens nenāca. Viņas pleciņi, izmisumā elsojot, cilājās. Viņa negri­bēja celties, negribēja iet tālāk, bet ko gan citu viņa varēja iesākt? Vienkārši palikt te, dubļos, un raudāt?

Pārstājusi elsot, viņa gulēja ūdens malā. Sajutusi zem sevis sakni, kas neērti spieda sānus, un mutē dubļu garšu, meitene pieslējās sēdus. Tad gurdeni piecēlās un devās padzerties. Drīz viņa atkal sāka iet, spītīgi grūžot malā zarus, rāpjoties pāri sūnas klātajiem baļķiem, te iebrienot krasta ūdenī, te atkal izkāpjot malā.

Upe, kuras līmenis kopš pēdējiem pavasara paliem jau bija pacē­lies, no pieteku ūdeņiem šķita pieaugusi apjomā vairāk nekā divkār­tīgi. Bērns sadzirdēja tālumā dārdoņu jau krietnu laiku pirms tam, kad ieraudzīja ūdenskritumu gāžamies lejup no augstuma vietā, kur lielā straume saplūda ar mazāku upi, lai atkal gandrīz dubultotu savu apjomu. Aiz ūdenskrituma apvienoto upju steidzīgā straume burbu­ļoja pāri akmeņiem, tālāk ieplūstot stepes zālainajos līdzenumos.

Dārdošais ūdenskritums gāzās pāri augstas klints lūpai platā balta ūdens klājienā. Tas atsitās putojošā ūdenstilpnē, kas bija izgrauzta klints pakājē, radot pastāvīgu miglas strūklu un pretstraumju virpu­ļus vietā, kur abas upes satikās. Kaut kad tālā pagātnē upe bija iegrau- zusies dziļāk cietajā klintī aiz ūdenskrituma. Rifs, kuram pāri gāzās ūdens, viņpus krītošās ūdens sienas izliecās, starpā veidojot eju.

Meitene piegāja cieši klāt un uzmanīgi ielūkojās slapjajā tunelī, tad devās iekšā aiz kustīgā ūdens aizkara. Viņa turējās pie slapjās klints, lai justos stabilāk, jo, plūstošajai straumei nepārtraukti krītot, krītot, krītot, viņai reiba galva. Rēkoņa bija apdullinoša, tā atbalsojās pret akmens sienu juceklīgās straumes aizmugurē. Meitene bailīgi palūkojās augšup, satraukti apzinoties, ka pār pilošo klinti viņai virs galvas plūst upe, un lēnām virzījās tālāk.