Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Mīksti, viegli viļņoti, pūkaini matiņi klāja viņas kājas un plecus, arī muguras augšējo daļu. Galvas daļā tie kļuva aizvien biezāki, veidojot smagus, garus, diezgan savēlušos matus. Sievietes ziemas bālums jau sāka pārvērsties vasaras iedegumā. Lielas, apaļas, gudras, tumši brūnas acis bija novietotas dziļi iedobumos zem uzacīm, un tās bija pilnas ziņkāres, kad sieviete paātrināja gaitu, lai redzētu, kam vīri bija pagājuši garām.

Sieviete bija veca pirmajai grūtniecībai, viņai bija gandrīz divdes­mit gadu, un klana ļaudis domāja, ka tā ir neauglīga, līdz viņā pul­sējošā dzīvība lika par sevi manīt. Kaut ari viņa bija grūta, sievietes nešļavas svars netika samazināts. Viņai uz muguras bija liels grozs, aiz groza, zem tā un tam virsū bija piesietas vairākas pauniņas. No siksnas, kas apjoza piekļāvīgu zvērādu tā, lai tā veidotu ieloces un kabatas dažādu lietu pārnēsāšanai, karājās ar auklām savilktas kules. Viena kule bija īpašas ievērības cienīga. Tā bija izgatavota no ūdra ādas, acīmredzot tā ūdensnecaurlaidīgā kažoka dēļ; ķepiņas, aste un galva bija atstātas neskartas. Tā vietā, lai pāršķeltu ādu uz dzīv­nieka vēdera, tika pārgriezta vienīgi rīkle, lai iegūtu atveri, pa kuru izņemt iekšas, gaļu un kaulus, atstājot kabatai līdzīgu somu. Galva, piestiprināta ar ādas strēmeli pie muguras, kalpoja par atloku, bet sarkani nokrāsota muskuļa cīpsla bija izvērta cauri visapkārt kakla apmalei izdurtiem caurumiem, cieši savilkta un piesieta pie siksnas ap jostasvietu.

Kad sieviete sākumā ieraudzīja radījumu, kuram vīri bija pagājuši garām, viņa bija pārsteigta par šo šķietamo dzīvnieku bez apspalvo­juma. Bet, ieskatījusies ciešāk, viņa novaidējās un atkāpās soli atpa­kaļ, neapzinātā žestā pieķeroties pie nelielās ādas kulītes, apliktas ap kaklu, lai aizgainītu nevēlamos garus. Cauri ādai viņa sataustīja nelielos amuleta priekšmetus, izsaucot aizsardzību, un noliecās, lai palūkotos ciešāk, vilcinoties paspert soli un nespējot noticēt tam, ko domājās redzam.

Viņas acis nebija viņu maldinājušas. Tas nebija dzīvnieks, kas pie­vilināja maitasputnus. Tas bija bērns, izdēdējis, dīvaina izskata bērns!

Sieviete palūkojās apkārt, gaidot, vai neieraudzīs tuvumā vēl kā­das bīstamas mīklas, un sāka riņķot ap nesamaņā esošo bērnu, kad izdzirdēja to ievaidamies. Sieviete apstājās un, aizmirsusi par savām bailēm, nometās uz ceļiem blakus bērnam un viegli papurināja to. Ieraudzījusi pūžņojošās nagu atstātās brūces un uzpampušo kāju, meitenei pagriežoties, zāļu sieva pasniedzās, lai atsietu cīpslu, kas saturēja ūdrādas somu.

Vīrs, kas gāja priekšgalā, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja sievieti uz ceļiem blakus bērnam. Viņš pagriezās atpakaļ.

-    Iza! Nāc! - viņš pavēlēja. - Priekšā alu lauvas pēdas un midze­nis.

-    Tas ir bērns, Brūn. Ievainots, bet nav beigts, - viņa atbildēja.

Brūns uzlūkoja vājo, sīciņo meiteni ar augsto pieri, mazo degun-

tiņu un dīvaini plakano seju. - Nav no klana, - vadonis strupi pamāja un pagriezās, lai dotos projām.

-    Brūn, tas ir bērns! Tas ir ievainots. Tas nomirs, ja mēs to atstāsim šeit, - Izas acis lūdzās, ar rokām rādot zīmes.

Nelielā klana vadonis raudzījās lejup uz lūdzošo sievieti. Viņš bija daudz lielāks par to, apmēram piecas pēdas slaids, spēcīgi muskuļots un stiprs, ar izteikti izliektām krūtīm, kas atgādināja mucu, un res­nām, līkām kājām. Viņu abu vaibsti pamatvilcienos bija līdzīgi, tomēr vīrietim - daudz izteiksmīgāki: augstāk novietotas biezākas uzacis, lielāks deguns. Viņa kājas, vēderu, krūtis un muguru tās augšdaļā klāja rupji, brūni mati, kas nebija tik biezi, lai tos sauktu par kažoku, tomēr daudz netrūka. Pinkaina bārda slēpa viņa bezzodaino, izvirzīto žokli. Viņa tērps arī bija līdzīgs sievietes apģērbam, bet ne tik pilnīgs, īsāk apgriezts un citādi sakārtots - ar mazāk ielocēm un kabatām, kur glabāt visādas lietas.

Viņam nebija paunu, vienīgi ieroči un zvērādas apmetnis, kas no­karājās uz muguras, iesiets platā ādas jostā, kura bija aptīta ap slīpo pieri. Vīra labo augšstilbu rotāja rēta, nomelnējusi kā tetovējums, tās forma veidoja U burtu, kura gali bija vērsti uz āru, tā bija viņa totē­ma - bizona - zīme. Viņam nebija vajadzīga ne zīme, ne ornaments, lai parādītu, ka ir vadonis. Viņa izturēšanās un pārējo cieņa skaidri norādīja uz viņa stāvokli.

Vīrietis pārvietoja savu nūju, garu zirga priekškāju, no pleca uz zemi, atspiežot rokturi pret gurnu, un Iza zināja, ka viņš nopietni apsver viņas lūgumu. Viņa mierīgi gaidīja, apslēpjot savu nemieru, lai ļautu viņam apdomāties. Vadonis atslēja savu smago koka šķēpu pret plecu ar smailo, ugunī norūdīto galu uz augšu un sakārtoja bolu [1] , ko nēsāja ap kaklu kopā ar amuletu, tā ka trīs akmens bumbas nu karājās līdzsvaroti. Pēc tam viņš izvilka no jostas mīkstu briežādas strēmeli, kuras galus noslēdza mezgls, lai neļautu noslīdēt akme­ņiem, un domājot braucīja mīksto ādiņu plaukstā.