Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Brūnam nepatika pieņemt sasteigtus lēmumus par kaut ko nepa­rastu, kas varētu ietekmēt viņa klanu, jo sevišķi tagad, kad viņi bija bez pajumtes, un viņš atturējās no pirmā impulsa atteikt uzreiz. "Man vajadzēja iedomāties, ka Iza gribēs bērnam palīdzēt," viņš do­māja. "Reizēm viņa ir lietojusi savu zāļu sievas maģiju pat pie dzīv­niekiem, jo īpaši jauniem. Viņa būs apbēdināta, ja es neļaušu viņai palīdzēt šim bērnam. Klans vai Citi - nav svarīgi; viņa šajā bērnā redz tikai to, ka tas ir ievainots. Nu, varbūt tāpēc ari viņa ir laba dziedniece.

Bet dziedniece vai ne, viņa ir tikai sieviete. Kas tad ir, ja viņa būs apbēdināta? Iza prot to neizrādīt, un mums pietiek problēmu bez tās ievainotās svešinieces. Tomēr Izas totēms zinās, visi gari zinās. Vai tie kļūs vēl dusmīgāki, ja viņa būs satraukta? Ja mēs atradīsim alu… nē, kad mēs atradīsim alu, Izai vajadzēs darināt dzērienu alas rituālam. Ko tad, ja viņa būs tik satraukta, ka kļūdīsies? Sadusmotie gari var likt viņai darīt nepareizi, un viņi jau tagad ir pietiekami dusmīgi. Nekas ar jaunās alas ceremoniju nedrīkst noiet greizi."

"Lai viņa ņem to bērnu," Brūns nolēma. "Viņa drīz vien pagurs no liekā smaguma, un meitene ir jau tik vārga, ka pat manas ciltsmāsas burvestības nebūs tik stipras, lai viņu izglābtu." Brūns iebāza lingu atpakaļ aiz jostas, pacēla ieročus un izvairīgi paraustīja plecus. Viņš atstāja to Izas ziņā; viņa varēja meiteni ņemt līdzi vai neņemt, kā viņa gribēja. Viņš pagriezās un lieliem soļiem devās prom.

Iza pasniedzās pēc groza un izvilka no tā ādas apmetni. Viņa ap­tina to meitenei apkārt. Pacēla un nostiprināja bezsamaņā esošo bērnu sev pie gurna ar elastīgas zvērādas palīdzību, pārsteigta, cik neatbilstoši viegls savam augumam bija bērns. Meitene ievaidējās, un Iza to mierinoši paglāstīja, pēc tam nostājās savā vietā aiz diviem vīriem.

Pārējās sievietes bija apstājušās, neiejaucoties Izas un Bruņa sa­runā. Redzot, kā zāļu sieva kaut ko paceļ un paņem sev līdzi, viņas straujām kustībām mētāja rokas, iestarpinot pa kādai rīkles skaņai un satrauktā ziņkārē apspriežot redzēto. Ja neskaita ūdrādas kuli, viņas bija ģērbtas tāpat kā Iza un nesa tikpat smagas nastas. Sievietes bija savā starpā sadalījušas visu klana pasaulīgo īpašumu, to, kas bija paglābts no zemestrīces atstātās postažas.

Divas no septiņām sievietēm savu apmetņu ielokos pie miesas nesa zīdaiņus, lai būtu vieglāk tos zīdīt. Kamēr viņas gaidīja, viena sajuta tekam siltu slapjumu, izvilka savu kailo bērneli no ieloces un turēja to sev priekšā, līdz tas beidza slapināties. Kad klans neceļoja, mazuļi bieži tika ievīstīti mīkstos ādas autiņos. Lai uzsūktu mitrumu un mīkstos, pienainos izdalījumus, apkārt aptina kādu no pieejama­jiem materiāliem: vilnu, kas tika savākta no dzeloņainajiem krūmiem, kad mufloni meta vilnu, dūnas no putnu krūtiņām vai šķiedraugu pūkas. Bet ceļojot bija vieglāk un vienkāršāk nest mazuļus kailus un, neizlaižot ne soli, ļaut viņiem nokārtoties uz zemes.

Kad viņi atkal devās ceļā, trešā sieviete pacēla mazu puišeli, pie­spiežot viņu pie gurna ar ādas nesamo segu. Pēc īsa brīža viņš sāka locīties, lai tiktu zemē un skrietu pats. Viņa palaida to vaļā, zinot, ka zēns būs atkal klāt, tiklīdz nogurs. Kāda vecāka meitene, kas vēl nebija sieviete, bet nesa sievietes smagumu, sekoja tai, kas gāja tūliņ aiz Izas, šad un tad palūkojoties atpakaļ uz kādu puisi, gandrīz jau vīrieti, kurš soļoja aiz sievietēm. Viņš centās turēties no viņām pie­tiekamā atstatumā, lai izskatītos, ka pieder pie trim medniekiem, kas noslēdza gājienu, nevis ir viens no bērniem. Viņš vēlējās, kaut arī viņam būtu bijis medījums, ko nest, un pat apskauda veco sirmgalvi, vienu no diviem vīriem, kurš turējās abos sānos sieviešu rindai un nesa pāri plecam pārmestu lielu zaķi, ko bija notriecis viņa lingas akmens.

Medības nebija klana vienīgais iztikas avots. Sieviešu ieguldījums bieži vien bija lielāks, un viņu guvums - drošāks. Kaut ari nastas bija smagas, ceļojot viņas vāca barību un darīja to tik veikli, ka gandrīz nebija jāsamazina ātrums. Dienziežu skumšķim aši tika norauti pum­puri un ziedi, un maigās, jaunās saknītes sievietes izraka ar dažiem rokamo lāpstiņu cirtieniem. Vilkvālīšu saknes, kuras izcēla no pur­vaino, stāvošo ūdeņu dziļumiem, bija vēl vieglāk savācamas.

Ja viņām nebūtu bijis jāiet tālāk, sievietes būtu izvēlējušās kādu zīmi, lai varētu šo vietu ar slaidajiem stiebrveida augiem vēlāk sa­meklēt, lai atgrieztos tur īstajā gadalaikā un savāktu maigās galotņu astes. Vēl vēlāk no dzeltenajiem ziedputekšņiem, sajauktiem ar cieti, kas iegūta, saberžot veco sakņu šķiedras, varētu pagatavot neceptus, neraudzētus skraukšķus. Kad galotnes izkalstu, tiktu savāktas pūkas un no cietajām lapām un stublājiem taisīti dažnedažādi grozi. Tagad viņas ņēma vienīgi to, kas derēja šobrīd, un tikai mazums palika nepamanīts.