Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Ar tiem pašiem asajiem akmens nažiem, kurus izmantoja ādas novilkšanai un gaļas sadalīšanai, sievietes notīrīja un sagrieza šķē­lēs saknes un gurnus. Cieši sapīti un ūdensnecaurlaidīgi grozi un bļodas tika piepildīti ar ūdeni, pēc tam tajos ielika karstus akmeņus. Kad akmeņi atdzisa, tos ielika atpakaļ ugunskurā, bet ūdenī ievie­toja citus, līdz tas uzvārījās un dārzeņi bija gatavi. Treknus kāpurus grauzdēja, līdz tie kļuva kraukšķīgi, un mazās ķirzaciņas cepināja veselas, līdz to cietās ādas nomelnēja un sasprēgāja, un no tām rēgo­jās ārā labi ceptas gaļas gabaliņi.

Palīdzot sagatavot maltīti, Iza veica arī savus darbus. Koka bļodā, kuru viņa pirms daudziem gadiem bija izgrebusi no koka kluča, sie­viete sāka vārīt ūdeni. Viņa nomazgāja īrisa saknes, sakošļāja tās līdz mīkstai masai un iespļāva vārošajā ūdenī. Otrā bļodā - kausveida traukā, kas bija iegūts no liela brieža apakšžokļa, - viņa sasmalci­nāja āboliņa lapiņas, nomērīja sauju saberztu apiņu pulvera, saplēsa strēmelēs alkšņa mizu un visam pāri pārlēja vārošu ūdeni. Pēc tam sieviete starp diviem akmeņiem saberza rupjos gabalos cietu, sakal­tušu gaļu, paņemtu no rezerves krājumiem ārkārtējiem gadījumiem, un sajauca koncentrēto proteīnu ar vārīto dārzeņu novārījumu trešajā bļodā.

Sieviete, kas bija soļojusi nopakaļ Izai, ik pa brīdim pameta acis viņas virzienā cerībā, ka Iza kaut ko pastāstīs. Visas sievietes un vīrieši, lai gan centās to neizrādīt, vai plīsa aiz ziņkāres. Viņi bija redzējuši Izu paceļam meiteni, un ikviens bija atradis kādu iemeslu, lai nometnes iekārtošanas laikā noietu garām Izas zvērādai. Runas sita augstu vilni par to, kā bērns varēja tur gadīties, kur bija viņa pārējie cilvēki un, galvenokārt, kāpēc Brūns bija atļāvis Izai ņemt līdzi meiteni, kura acīmredzami bija dzimusi pie Citiem.

Ebra labāk par pārējiem saprata tās pretrunas, ko pārdzīvoja Brūns. Viņa bija tā, kas izmasēja viņa savilktos kakla un plecu musku­ļus, un viņa bija tā, kas izturēja vadoņa nervozās dabas galvenos trie­cienus, - labi, ka tie notika reti. Brūns bija pazīstams ar savu stoisko pašsavaldīšanos, un viņa zināja, ka pats nožēlos šos uzliesmojumus, lai gan nemēģinās izlīdzināt savus izvirdumus, atzīstot savu vainu. Taču pat Ebra brīnījās, kāpēc viņš bija atļāvis ņemt bērnu līdzi, jo īpaši tāpēc, ka jebkuras novirzes no normālas uzvedības varēja pa­stiprināt garu dusmas.

Lai kā viņa to vēlējās zināt, Ebra neuzdeva Izai jautājumus, un neviena cita sieviete neieņēma tādu stāvokli, lai atļautos to pārrunāt. Neviens netraucēja zāļu sievu, kad viņa acīmredzami nodarbojās ar savu maģiju, un Iza nebija tādā noskaņojumā, lai nevajadzīgi ten­kotu. Viņas uzmanība bija koncentrēta uz bērnu, kuram bija nepie­ciešama palīdzība. Krebu arī interesēja meitene, un viņa klātbūtni Iza pieņēma.

Iza vēroja klusā pateicībā, kad burvis piešļūca pie bezsamaņā esošā bērna un domīgs kādu brīdi lūkojās uz to, pēc tam pieslēja savus atribūtus pie liela laukakmens un ar vienu roku izdarīja virs meitenes peldošas kustības; tas bija lūgums labvēlīgi noskaņotajiem gariem palīdzēt meitenei izveseļoties. Slimības un nelaimes gadījumi bija garu cīņas noslēpumainās izpausmes, kur ķermenis kalpoja kā kara- lauks. Izas maģija nāca no sargājošajiem gariem, kas darbojās caur viņu, tomēr neviena ārstēšana nenotika bez svētā vira. Zāļu sieva lūdza garus ar starpnieka palīdzību; burvis runāja tieši ar viņiem.

Iza nezināja, kāpēc viņai tā rūp bērns, kas tik ļoti atšķiras no klana, bet viņa gribēja, lai tas dzīvo. Kad Mogurs bija beidzis, Iza pacēla meiteni uz rokām un aiznesa viņu uz nelielo ūdenskrātuvi ūdenskri­tuma pakājē. Viņa iegremdēja visu meitenes ķermeni, izņemot galvu, ūdenī un nomazgāja no mazā, vājā auguma netīrumus un piekaltušos dubļus. Vēsais ūdens atdzīvināja bērnu, taču tas uzvedās neadekvāti. Meitene locījās, mētāja rokas un kājas, saucot un murmulējot ska­ņas, kādas neviena no sievietēm nekad agrāk nebija dzirdējusi. Ejot atpakaļ, Iza turēja meiteni cieši sev klāt un murmināja nomierinošus vārdus, kas atgādināja vieglu ņurdēšanu.

Saudzīgi, bet prasmīgi un pamatīgi Iza iztīrīja brūces ar mitrumu uzsūcošu trušādu, samērcētu karstā šķidrumā, kurā bija vārītas Irisu saknes. Pēc tam viņa izcēla sakņu masu, uzlika to tieši uz brūcēm, pārklāja tās ar trušādu un apsaitēja bērna kāju ar mīkstas briežādas lentēm, lai nostiprinātu sautējošo kompresi. Ar žuburotu zariņu viņa izņēma no bļodas āboliņu, sajauktu ar sasmalcināto alkšņa mizu, un akmeņus no kaula bļodas un nolika visu atdzesēties blakus karstajai buljona bļodai.