Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Krebs jautājoši norādīja uz bļodām. Tas nebija tiešs jautājums - pat Mogurs neuzdeva zāļu sievai tiešus jautājumus par viņas maģiju tas tikai norādīja uz interesi. Iza neiebilda pret ciltsbrāļa izrādīto zinātkāri; viņš vairāk par citiem prata novērtēt sievietes prasmi. Dažas no zālītēm, ko lietoja viņa, Krebs izmantoja citiem mērķiem. Ja neskaita ldana Sapulci, kur piedalījās vēl citas zāļu sievas, sarunas ar Krebu bija vistuvāk tam, ko varēja dēvēt par profesionālām saru­nām ar kolēģi.

- Tas iznīcina ļaunos garus, kas izraisa infekciju, - Iza pamāja, norādot uz antiseptisko īrisa sakņu šķīdumu. - Saknes komprese izvelk indes un palīdz ārstēt ievainojumu. - Viņa paņēma kaula bļodu un iemērca pirkstu, lai pārbaudītu temperatūru. - Āboliņš stiprina sirdi, lai cīnītos pret ļaunajiem gariem, stimulē to. - Iza sarunājoties lietoja nedaudz artikulētu vārdu, galvenokārt lai kaut ko uzsvērtu. Klana ļaudis neprata pietiekami labi artikulēt skaņas, lai to varētu dēvēt par pilnvērtīgu sarunu valodu, viņi sazinājās vairāk ar žestiem un kustībām, bet viņu zīmju valoda bija pilnībā saprotama un nian­sēm bagāta.

-    Āboliņš ir pārtika. Vakar vakarā mēs to ēdām, - Krebs rādija.

-    Jā, - Iza pamāja, - un šovakar atkal ēdīsim. Maģija ir veidā, kā tas sagatavots. Liela sauja āboliņa lapu, uzvārīta nelielā ūdens daudzumā, izvelk nepieciešamo. Lapas jāmet ārā. - Krebs saprotoši pamāja, un viņa turpināja: - Alkšņa miza attīra asinis, izdzen garus, kas tās saindē.

-    Tu izmantoji arī kaut ko no savas zāļu somas.

-    Saberztus apiņus, nobriedušus čiekurus ar smalkiem matiņiem, lai nomierinātu bērnu un ļautu tam kārtīgi iemigt. Kamēr gari cīnās, tam nepieciešams miers.

Krebs atkal pamāja, viņš zināja par apiņu narkotiskajām īpašībām, kas, īpaši sagatavoti, izraisīja vieglu eiforiju. Lai gan viņu vienmēr interesēja Izas ārstniecības veidi, viņš pats reti kad labprāt sniedza informāciju par savu zāļu maģiju. Šādas ārstnieciskas zināšanas attie­cās uz moguriem un viņu palīgiem, nevis uz sievietēm vai pat zāļu sievām. Iza par augu īpašībām zināja vairāk nekā viņš, un viņš baidī­jās, ka viņa varētu uzzināt pārāk daudz. Tas būtu ārkārtīgi neizdevīgi, ja Iza atminētu viņa burvestības.

-    Un otra bļoda? - viņš jautāja.

-    Tas ir vienkārši buljons. Nabaga radība ir pusbadā. Kā tu domā: kas ar viņu ir noticis? No kurienes meitene nāk? Izskatās, ka viņa dienām ilgi klīdusi viena pati.

-    To zina tikai gari, - Mogurs atbildēja. - Vai esi pārliecināta, ka tava dziedināšana viņai palīdzēs? Viņa nepieder pie klana.

-    Vajadzētu; tie Citi arī ir cilvēki. Vai atceries, ka māte stāstīja par vīru ar salauzto roku, to, kuram viņas māte palīdzēja? Klana burves­tība iedarbojās uz viņu, lai gan māte teica, ka viņam bijis vajadzīgs ilgāks laiks nekā parasti, lai pamostos no miega zālēm.

-     Žēl, ka tu viņu nepazini - mūsu mātes māti. Viņa bija tik laba zāļu sieva, cilvēki no citiem klaniem nāca viņu apciemot. Žēl, ka viņa devās uz garu pasauli tik drīz pēc tavas piedzimšanas, Iza. Viņa man pati stāstīja par to vīru, arī tas mogurs pirms manis. Pēc atveseļoša­nās viņš kādu laiku palika un devās medībās kopā ar klanu. Viņam vajadzēja būt labam medniekam, jo tam atļāva piedalīties medību ceremonijā. Taisnība, viņi ir cilvēki, bet - atšķirīgi.

Mogurs apklusa. Iza bija ļoti gudra, viņš nevarēja atļauties teikt pārāk daudz, citādi viņa varētu izdarīt kādus secinājumus par vīru slepenajiem rituāliem.

Iza vēlreiz pārbaudīja savas bļodas, pēc tam, turot bērna galvu klēpī, maziem kumosiņiem izbaroja meitenei kaula bļodas saturu. Vieglāk viņu bija paēdināt ar buljonu. Meitene nesakarīgi murmināja un centās grūst projām rūgtās zāles, taču pat murgos viņas izbadē­jies ķermenītis tiecās pēc barības. Iza turēja meiteni, līdz viņa ieslīga rāmā miegā, pēc tam pārbaudīja viņas sirdspukstus un elpošanu. Viņa bija darījusi, ko varējusi. Ja meitene vēl nebūs aizgājusi par tālu, tad viņai ir izredzes. Tagad pārējais ir garu un bērna iekšējā spēka ziņā.

Iza redzēja Bruņu tuvojamies un uzlūkojam viņu ar neapmierinātu skatienu. Viņa ātri piecēlās un skrēja palīgā uzlikt ēdienu. Pēc pir­majām pārdomām viņš bija aizmirsis par svešo bērnu, bet nu Brūns pie tā atgriezās. Lai gan parasti bija pieņemts novērst acis, lai nere­dzētu sarunājamies pārējos cilvēkus, viņš nevarēja nepamanīt, ko pārsprieda citi klana locekļi. Viņu neizpratne par to, ka Brūns bija ļāvis meitenei pievienoties viņiem, lika ari viņam pašam brīnīties. Vadoni sāka mākt bailes, ka svešiniece viņu vidū varētu izraisīt vēl lielākas garu dusmas. Viņš pagriezās, lai apturētu zāļu sievu, bet Krebs ieraudzīja to un novērsa uzmanību.

-    Kas par lietu, Brun? Tu izskaties satraukts.

-    Izai jāatstāj tas bērns šeit, Mogur. Viņš nepieder klanam; gariem nepatiks, ka tas ir ar mums, kamēr mēs meklējam jaunu alu. Man nevajadzēja Izai ļaut viņu ņemt līdzi.