Zemes bērni-1 Alu lāča klans

-     Nē, Brun, - Mogurs iebilda. - Sargājošos garus labsirdība nesa­dusmo. Tu pazīsti Izu, viņa nevar skatīties, ja kādam sāp, nemēģinot palīdzēt. Vai tev nešķiet, ka arī gari viņu pazīst? Ja tie nevēlētos, lai Iza tam palīdz, bērns nebūtu nolikts viņai ceļā. Tur ir jābūt kādam iemeslam. Meitene var nomirt jebkurā gadījumā, bet, ja Ursus grib aizsaukt meiteni uz garu pasauli, lai viņš pats to izlemj. Tagad neie­jaucies. Bērns neapšaubāmi nomirs, ja mēs viņu pametīsim.

Brūnam tas nepatika - kaut kas šajā meitenē viņu satrauca -, bet, paļaujoties uz to, ka Mogurs zina vairāk par garu pasauli, viņš samierinājās.

Krebs pēc maltītes sēdēja klusās pārdomās, gaidot, kad pārējie paēdis, lai varētu sākt savu parasto vakara rituālu, kamēr Iza sakār­toja viņam guļvietu un gatavojās rītdienai. Mogurs bija aizliedzis vīriešiem un sievietēm gulēt kopā, kamēr tiks atrasta jauna ala, lai vīri varētu koncentrēt savu enerģiju rituāliem un ikviens sajustu, ka viņi pieliek pūles, lai tuvinātos jaunajai vietai.

Izai tas nebija svarīgi; viņas otrā puse bija to skaitā, kuri bija gājuši bojā nogruvumā. Viņa bija apraudājuši vīru tā bērēs ar pienācīgām sērām - pretējā gadījumā tas nebūtu visai labi -, tomēr Iza nejutās nelaimīga par vīra aiziešanu. Nav noslēpums, ka viņš bija rupjš un uzstājīgs. Viņu attiecības nekad nebija bijušas sirsnīgas. Iza nezināja, ko Brūns nolems ar viņu darīt tagad, kad viņa bija palikusi viena. Kādam vajadzēs gādāt par viņu un bērnu, ko viņa nesa zem sirds; viņa vienīgi cerēja, ka varēs kā agrāk gatavot Krebam ēst.

Mogurs bija dalījies ar viņiem ugunskurā kopš paša sākuma. Iza juta, ka Krebam nebija paticis viņas partneris tāpat kā viņai pašai, tomēr viņš nekad neiejaucās viņu savstarpējās attiecībās. Viņai vien­mēr bija licies, ka ir gods gatavot ēdienu Moguram, vēl vairāk, viņa bija pieķērusies savam ciltsbrālim ar jūtām, kādas daudzas sievietes izjuta pret saviem vīriešiem.

Dažreiz Izai bija žēl Kreba; viņš būtu varējis atrast sev sievieti, ja vien būtu to vēlējies. Taču viņa zināja: kaut arī Moguram bija lielas spējas un cildens stāvoklis, neviena sieviete nekad neuzlūkoja viņa sakropļoto augumu un rētām klāto seju bez riebuma, un Iza bija pār­liecināta, ka viņš to zina. Viņš nekad nemeklēja sievieti, bija atturīgs. Tas piešķīra viņa stāvoklim vairāk cieņas. Visi, vīrieši tai skaitā, var­būt vienīgi izņemot Bruņu, baidījās no Mogura vai uzlūkoja viņu ar bijību. Visi, izņemot Izu, kas pazina viņa maigumu un jūtīgumu jau kopš dzimšanas. Tā bija tā rakstura puse, kuru viņš reti kad atklāja.

Un tieši tajā brīdī šī rakstura puse nodarbināja lielā Mogura prātu. Tai vietā, lai meditētu par gaidāmo vakara ceremoniju, viņš domāja par mazo meiteni. Viņš bieži bija ar interesi prātojis par viņas tipu. Taču klana cilvēki pēc iespējas izvairījās no Citiem, un viņš nekad agrāk nebija redzējis nevienu viņu bērnu. Viņam bija aizdomas, ka zemestrīce bijusi par iemeslu tam, ka meitene ir viena, lai gan jutās pārsteigts, ka kāds no viņu cilvēkiem atradies tik tuvu. Viņi parasti uzturējās krietni tālāk uz ziemeļiem.

Krebs pamanīja, ka daži vīri sāk pamest nometni, un, paņēmis savas lietas, smagi piecēlās, lai varētu pārraudzīt sagatavošanos. Rituāls bija vīriešu priekšrocība un pienākums. Tikai retu reizi sie­vietēm tika atļauts piedalīties klana reliģiskajā dzīvē, bet šajā cere­monijā viņām bija kategoriski aizliegts rādīties. Nevarēja būt lielākas nelaimes par to, ja kāda sieviete redzēja vīru slepenos rituālus. Tas ne vien atnestu nelaimi, bet aizdzītu projām visus sargājošos garus. Izmirtu viss klans.

Tomēr tādas briesmas nedraudēja. Nekad nevienai sievietei nebija ienācis prātā iemaldīties kaut vai tuvumā šādai svarīgai rituāla vietai. Viņas to gaidīja kā laiku, kad varēs atpūsties, juzdamās atvieglotas no nepārtrauktajām vīriešu prasībām un nepieciešamības izturēties ar vajadzīgo pieklājību un cieņu. Viņām nācās grūti pastāvīgi iztu­rēt vīriešu klātbūtni, jo īpaši tajās reizēs, kad vīrieši bija nervozi un izgāza dusmas uz savām sievām. Parastos apstākļos viņi uz zināmiem laika periodiem būtu devušies medībās. Sievietes tikpat dedzīgi vēlē­jās atrast jaunu mājvietu, bet viņas neko daudz nevarēja līdzēt. Brūns izvēlējās, kurā virzienā viņi dosies, un sievietēm netika prasīts pa­doms, viņas arī to nebūtu varējušas sniegt.

Sievietes paļāvās uz saviem vīriešiem un ļāva viņiem vadīt, uzņem­ties atbildību, pieņemt svarīgus lēmumus. Klana ļaudis bija tik maz mainījušies gandrīz simttūkstoš gadu laikā, un tagad viņi nebija spē­jīgi pielāgoties. Kas reiz bija bijusi adaptēšanās, lai radītu sev ērtāku dzīvi, nu bija ģenētisks sastingums. Gan vīrieši, gan sievietes pie­ņēma savas lomas bez kurnēšanas; viņi bija neelastīgi un nespējīgi uzņemties kaut ko citu. Viņi nevēlējās mainīt savas attiecības, tāpat kā nebūtu mēģinājuši pieaudzēt vēl vienu roku vai izmainīt savu smadzeņu formu.