Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Šo ļaužu atmiņa padarīja viņus neparastus. Viņos bija spēcīgi attīstītas zemapziņā mītošās senču uzvedības zināšanas, dēvētas par instinktu. Viņu apjomīgo smadzeņu aizmugurē bija uzkrātas ne vien viņu pašu, bet arī viņu senču atmiņas. Viņi spēja atsaukt prātā zināšanas, kuras bija apguvuši viņu priekšteči, un īpašos apstākļos varēja spert vēl soli tālāk. Viņi spēja atsaukt savas rases atmiņas, savu evolūciju. Un, sniedzoties vēl tālāk senatnē, viņi spēja saplūst vienā atmiņā, kas bija kopēja visiem, un telepātiski savienot apziņas.

Tomēr visā pilnībā šis talants bija attīstīts vienīgi rētainā, nepa­reizi veidotā kropla milzīgajās smadzenēs. Krebs, maigais, kautrīgais Krebs, kura masīvās smadzenes bija iemesls viņa deformācijai, kā mogurs bija iemācījies izmantot šo smadzeņu spēku, lai savienotu atsevišķās vienības, kuras sēdēja viņam apkārt, vienā apziņā un va­dītu to. Krebs varēja aizvest vīrus uz jebkuru viņu rases mantojuma daļiņu, lai tie savā apziņā pārvērstos par kādu no viņu senčiem. Viņš bija mogurs. Viņš bija patiesais spēks, ko neierobežoja uguns vai zāļu izraisītās eiforijas triki. Tie tikai sakārtoja fonu un ļāva vīriem pieņemt viņa vadību.

Šajā klusajā, tumšajā naktī, ko apspīdēja senas zvaigznes, daži vīri redzēja vīzijas, ko nav iespējams aprakstīt. Viņi tās neskatīja ar acīm, viņi tās izdzīvoja. Viņi sajuta un atcerējās neaptveramos iesākumus. No prāta dziļumiem viņiem atklājās jūras radījumu neattīstītās sma­dzenes, peldošas savā siltajā, sāļajā vidē. Viņi pārdzīvoja sāpes no pirmā plaušās ievilktā gaisa un kļuva par abiniekiem, kas izmanto abus elementus.

Tā kā vīri pielūdza Alu Lāci, Mogurs atsauca atmiņā aizvēsturisku zīdītāju - priekšteci, kurš nārstoja ikrus un uz kura parazitēja citi dzīvnieki, - un savienoja vīru prātus ar lāča pirmsākumiem. Gad­simtiem virzoties tālāk, viņi iemiesojās katrā no saviem senčiem un sajuta tos, kas pārveidojās citās formās. Tas ļāva viņiem apzināties savu radniecību ar visu dzīvību virs zemes, un cieņa, ko viņi izjuta pat pret tiem dzīvniekiem, kurus nogalināja un apēda, veidoja pamatu garīgajai radniecībai ar viņu totēmiem.

Vīru prāti darbojās kā viens vesels, un, vienīgi tuvojoties tagadnei, tie sadalījās nesenajos priekšgājējos un visbeidzot individualizējās. Likās, ka tas notika mūžības garumā. Savā ziņā tā arī bija, tomēr faktiski pagāja pavisam īss laiks. Katrs vīrs, atkal sasniedzis pats sevi, klusi piecēlās un aizgāja, lai sameklētu savu guļvietu un ieslīgtu miegā bez sapņiem, jo viņa sapņi jau bija izsapņoti.

Mogurs bija pēdējais. Vientulībā viņš meditēja par pārdzīvoto un pēc īsa brīža sajuta pazīstamu nemieru. Vīri spēja izdzīvot pagātni tādā dziļumā un varenībā, kas pacilāja dvēseli, taču Krebs apjauta robežu, līdz kurai nekad nebija tikuši pārējie. Tie nespēja redzēt nākotni. Viņi pat nespēja domāt par nākotni. Tikai Moguram bija kaut kāda nojausma par iespējamo.

Klans nespēja iedomāties nākotni kā kaut ko atšķirīgu no pagāt­nes, nespēja izdomāt jaunas alternatīvas rītdienai. Visas viņu zināša­nas, viss, ko viņi darīja, bija atgādinājums par kaut ko, kas bija darīts jau agrāk. Pat pārtikas uzglabāšana sakarā ar gadalaiku maiņām bija pagātnes pieredzes rezultāts.

Bija laiks, kad jaunievedumi padevās vieglāk, kad saskaldīts ak­mens ar asu šķautni kādam sniedza ideju pāršķelt akmeni tīšām, lai iegūtu asu malu; kad savirpināta kociņa siltais gals lika kādam virpi- nāt to stiprāk un ilgāk, vienkārši lai paskatītos, cik silts tas var kļūt. Bet atmiņām krājoties, drūzmējoties un palielinot smadzeņu atmi­ņas kapacitāti, izmaiņas padevās grūtāk. Vairs nebija vietas jaunām idejām, kuras varētu pievienot atmiņu bankai, viņu galvas jau tapat bija pārāk lielas. Sievietēm radās grūtības dzemdēt; viņas nevarēja atļauties jaunas zināšanas, kas palielinātu bērnu galvas vēl vairāk.

Klans dzīvoja ar nemainīgām tradīcijām. Katru viņu dzīves faktu - no piedzimšanas mirkļa līdz brīdim, kad viņus aizsauca garu pasau­le, - noteica pagātne. Tas bija izdzīvošanas mēģinājums, neapzināts un neplānots, izņemot pēdējos izmisīgos pūliņus paglābt rasi no izmiršanas, - un nolemts neveiksmei. Tomēr viņi nespēja apturēt izmaiņas, un pretošanās tām bija pašiznīcinoša, graujoša.

Viņi pielāgojās lēnām. Izgudrojumi bija nejauši, un tie bieži vien netika izmantoti. Ja ar viņiem atgadījās kas nebijis, to varēja pie­vienot viņu neizmantotās informācijas krātuvei; taču izmaiņas tika pieņemtas vienīgi ar lielu piepūli, un, kad tās tika viņiem uzspiestas, viņi nelokāmi soļoja pa jauno ceļu. Bija pārāk smagi kaut ko izmai­nīt. Bet rase bez iespējām mācities, bez iespējām augt vairs nespēja pielāgoties dabiski mainīgajai videi, un viņi jau bija pagājuši garām tam punktam, kur attīstība varēja notikt citādi. Tas tika atstāts jaunai formai, atšķirīgam dabas eksperimentam.