Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Meitene spalgi iekliedzās un atkal cieši aizmiedza acis. Iza pie­vilka bērnu sev cieši klāt, sajūtot tā kaulaino ķermenīti bailēs trī­cot, un murmināja nomierinošas skaņas. Šajās skaņās bērns sajuta kaut ko pazīstamu, bet vēl pazīstamāks bija siltais, mierinošais ķer­menis. Pamazām viņas trīcēšana norima. Viņas acis pavērās mazā spraudziņā un atkal lūkojās uz Izu. Šoreiz viņa nekliedza. Tad viņa plati iepleta acis un lūkojās uz biedējošo pilnīgi nepazīstamās sie­vietes seju.

Iza arī brīnīdamās skatījās. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi acis debesu krāsā. Uz brīdi viņai iešāvās prātā doma, ka bērns ir akls. Klana vecāko cilvēku acīm dažreiz aizvilkās priekšā plēvīte, un, plē­vītei aizmiglojot acis un padarot tās gaišākas, skatiens kļuva blāvāks. Taču bērna acu zīlītes izpletās normāli un nevarēja būt šaubu, ka tās redzēja Izu. "Tā gaišā zili pelēkā krāsa viņai droši vien ir normāla," Iza nosprieda.

Mazais bērns gulēja pilnīgi kluss, plaši ieplestām acīm, baidoties pakustināt pat muskuli. Kad meitene ar Izas palīdzību piecēlās sēdus, viņa saviebās aiz sāpēm, ko radīja kustības, un viņas atmiņas auma­ļām atgriezās. Atceroties atbaidošo lauvu, mazā nodrebēja, iztēloju­sies, kā asā ķetna izvago viņas kāju. Viņa atcerējās, kā bija pūlēju­sies, lai nokļūtu līdz upei, kad slāpes pieveica bailes un sāpes kājā, taču neatcerējās neko, kas bija noticis pirms tam. Meitenes prāts bija nobloķējis visas atmiņas par smago pārbaudījumu, maldīšanos vie­nai, izsalkušai un nobiedētai, par šausminošo zemestrīci un mīļajiem, kurus viņa bija zaudējusi.

Iza pielika bērna mutei krūzīti ar šķidrumu. Meitene bija izslāpusi un iedzēra, bet no rūgtās garšas saviebās. Tomēr, kad sieviete atkal pielika krūzi viņai pie lūpām, tā iedzēra vēlreiz, pārāk nobijusies, lai pretotos. Iza atzinīgi pamāja ar galvu, pēc tam atstāja meiteni, lai dotos palīgā sievietēm gatavot rīta maltīti. Mazās meitenes skatiens sekoja Izai, un viņas acis plati iepletās, kad viņa pirmo reizi ieraudzīja nometni, pilnu ar cilvēkiem, kas līdzinājās sievietei.

Ēdiena smarža izraisīja pēkšņas izsalkuma sāpes, un, kad sieviete atgriezās ar nelielu bļodiņu gaļas buljonā briedētas auzu tumes, bērns to badīgi aprija. Zāļu sieva domāja, ka meitene vēl nav gatava ēst cietu barību. Lai piepildītu viņas sarāvušos vēderiņu, nevajadzēja daudz, un atlikumu Iza ielēja ūdens glabāšanai paredzētā ādā, lai bērnam būtu ēdamais ceļojuma laikā. Kad meitene bija apmierinājusi izsalkumu, Iza noguldīja viņu un noņēma sautējošo kompresi. Brūces bija kļuvušas sausākas, un uztūkums - nozudis.

- Labi, - Iza skaļi teica.

Meitene salēcās no asās rīkles skaņas; tā bija pirmā reize, kad viņa dzirdēja sievieti runājam. Bērna nepieradušajai ausij tas ne­maz neizklausījās pēc vārda, drīzāk pēc kāda dzīvnieka rūkšanas vai ņurdēšanas. Tomēr Izas rīcība neatgādināja dzīvnieku, tā bija ļoti cilvēciska, humāna. Zāļu sievai jau bija sagatavota vēl viena sastam­pāta sakne, un, kamēr tā lika svaigo kompresi, pie viņām piekliboja kroplīgais, uz vienu pusi šķībais vīrs.

Viņš bija visatbaidošākais un pretīgākais virs, kādu mazā mei­tene jelkad bija sastapusi. Viena tā sejas puse bija sarētota, un ādas gabaliņš klāja to vietu, kur vajadzēja atrasties vienai viņa acij. Taču meitenei visi šie cilvēki šķita tik sveši un neglīti, ka tā atbaidošais kroplums bija tikai pakāpes jautājums. Meitene nezināja, kas viņi bija un kā viņa atgadījusies to vidū, bet viņa saprata, ka sieviete par viņu rūpējas. Meitene bija pabarota, komprese atvēsināja un nomierināja kāju, un vissvarīgākais šķita tas, ka kaut kur savas zemapziņas dzi­ļumos viņa sajuta atvieglojumu no satraukuma, kas piepildīja prātu ar smeldzošām bailēm. Lai cik dīvaini bija šie cilvēki, viņa vismaz atradās kopā ar tiem un vairs nebija viena.

Kroplais vīrs nometās zemē un apskatīja bērnu. Tas atbildēja viņa skatienam ar atklātu ziņkāri, pārsteidzot vīru. Viņa klana bērni vien­mēr bija nedaudz baidījušies no tā. Viņi ātri iemācījās, ka pat vecie ļaudis izturas pret viņu ar bijību, un vīra atturīgā stāja neveicināja familiaritāti. Plaisa vēl paplašinājās, kad mātes piedraudēja bērniem atsaukt Moguru, ja tie neklausīs. Līdz brīdim, kad bērni jau bija gan­drīz pieauguši, vairums no viņiem, jo sevišķi meitenes, patiesi bai­dījās no Mogura. Un, tikai sasnieguši savus brieduma gadus, klana locekļi nomainīja bailes pret cieņu. Kreba veselajā labajā acī sprēgāja interese par šī savādā bērna vērtējumu, kurā nebija baiļu.

-     Bērnam ir labāk, Iza, - Mogurs ieteicās. Viņa balss tembrs bija zemāks nekā sievietei, bet viņa izrunātās skaņas meitenei izklausījās drīzāk kā rūkšana, nevis vārdi. Viņa nepamanīja roku veidotās zīmes, kas pavadīja vārdus. ŠI valoda mazajai bija pilnīgi sveša; viņa saprata vienīgi to, ka vīrietis sievietei kaut ko saka.