Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Mogurs gaidīja, kad Gūvs apsēdīsies, tad deva zīmi. Viri sāka rit­miski dauzīt pret zemi šķēpu resnos galus. Šķēpu trulā dunoņa šķita pieņemamies spēkā, līdz vairs nebija dzirdama neviena cita skaņa. Vienmērīgās dauzīšanas troksnis izlīdzinājās, vīri piecēlās kājās un sāka šūpoties, pieskaņojoties ritmam. Viedais virs cieši lūkojās uz galvaskausu, un viņa intensīvais skatiens piesaistīja viru acis svētajai relikvijai, it kā viņš tā būtu vēlējies. Laiks bija svarīgs, un Mogurs bija laika saimnieks. Viņš vilcinājās tieši tik ilgi, lai gaidīšana sasniegtu savu augstāko pakāpi, - vēl mazliet, un asā izjūta jau būtu garām -, pēc tam burvis palūkojās uz savu brāli - vīru, kas vadīja klanu. Brūns notupās zemē galvaskausa priekšā.

-    Bizona Gars, Bruņa totēm, - Mogurs iesāka. Faktiski viņš izrunāja tikai vienu vārdu: "Brūns." Pārējais tika izteikts ar viņa vienīgās rokas žestiem, un vairāk vārdu neatskanēja. Tālāk sekoja formālas kustības, senā neartikulētā valoda, kas tika izmantota, lai sazinātos ar gariem un citiem klaniem, kuru nedaudzie rīkles vārdi un ikdienišķie roku signāli bija atšķirīgi. Ar klusējošu zīmju palīdzību Mogurs izlūdzās Bizona Garam piedošanu par jebkādiem viņu nodarījumiem, kas to būtu apvainojuši, un lūdza tā palīdzību.

-      Šis virs vienmēr ir turējis cieņā garus, Lielais Bizon, vienmēr ievērojis klana tradīcijas. Šis vīrs ir spēcīgs vadonis, gudrs vadonis, taisnīgs vadonis, labs mednieks, labs apgādnieks, savaldīgs virs, Va­renā Bizona cienīgs. Nepamet šo viru; ved šo vadoni uz jaunām mā­jām, uz vietu, kur Bizona Gars būtu apmierināts. Klans izlūdzas šī vīra totēmam palīdzību, - svētais virs pabeidza. Tad viņš uzlūkoja otro svarīgāko vīru. Brūnam pavirzoties atpakaļ, lāča galvaskausa priekšā notupās Grods.

Neviena sieviete nedrīkstēja noskatīties rituālu, nedrīkstēja zināt, ka viņu viri, kas vada klanu ar tādu stoisku spēku, pielūdz un zemojas neredzamiem gariem tāpat kā sievietes saviem vīriem.

-    Brūnā Lāča Gars, Groda totēm, - Mogurs iesāka un veica līdzīgu formālu Groda totēma pielūgšanu; tad pēc kārtas uzrunāja visu pā­rējo viru totēmus. Pabeidzis viņš turpināja cieši lūkoties uz galvas­kausu, kamēr viri sita savus šķēpus, ļaujot gaidām atkal pieaugt.

Visi zināja, kas sekos tālāk, ceremonija nekad nemainījās; ik vakaru atkārtojās viens un tas pats, tomēr viņi kaut ko gaidīja. Viņi gaidīja, kad Mogurs uzrunās Ursus Garu, Lielo Alu Lāci, viņa paša personisko totēmu un visvairāk godāto no visiem gariem.

Ursus bija kas vairāk nekā Mogura totēms; viņš bija katra klana locekļa totēms un vēl vairāk nekā totēms. Tas bija Ursus, kas izveidoja viņus par klanu. Viņš bija visaugstākais gars, visaugstākais aizbildnis. Alu Lāča pielūgšana bija tas kopīgais, kas viņus vienoja, spēks, kas saliedēja visus atsevišķos patstāvīgos klanus vienā ciltī - Alu Lāča Klanā.

Nospriedis, ka ir pienācis īstais bridis, vienacis burvis deva zīmi. Vīri pārstāja dauzīt šķēpus pret zemi un apsēdās aiz saviem akme­ņiem, bet smagā ritmiskā dunoņa vēl aizvien plūda pa viņu asinīm un atbalsojās galvā.

Mogurs iebāza roku nelielā kulē un izvilka šķipsniņu izžāvētu staipekņa sporu. Izstiepis roku pāri nelielajai lāpai, viņš paliecās uz priekšu un pūta, vienlaikus ļaujot tām izbirt virs uguns. Sporas aizde­gās un teatrāli un krāšņi bira pāri galvaskausam neparastas gaismas spožumā, asi kontrastējot ar melno nakti.

Galvaskauss spīdēja, šķita atdzīvojamies to vīru acis, kuru jutekļi bija ieguvuši pastiprinātu jutīgumu velnābola lietošanas rezultātā. Tuvējā kokā it kā pēc pavēles atskanēja pūces kliedziens, ar savu spokaino skaņu papildinot baiso krāšņumu.

-     Lielais Ursus, visu klanu Aizbildni, - burvis teica ar pieņemto zīmju palīdzību, - parādi šim klanam jaunu mājokli, tāpat kā Alu Lācis reiz lika tam dzīvot alās un valkāt zvērādas. Sargā savu klanu no Ledus Kalna un Graudainās Sniega Sievas, kas to radījusi, un no Sniegavētras Gara, kas ir viņas vīrs. Klans lūdz Lielo Alu Lāci, lai neļauj ļaunajam garam nākt, kamēr viņi ir bez mājokļa. Viscienīja­mākais no visiem gariem, tavs klans, tavi ļaudis lūdz Varenā Ursus Garu pievienoties viņiem to ceļā uz sākumu.

Visbeidzot Mogurs izmantoja savu lielisko smadzeņu spēku.

Visi šie primitīvie ļaudis, kuriem tikpat kā nebija smadzeņu priek­šējās daļas un kuru neattīstītie runas orgāni ierobežoja runas spējas, bet kuriem bija milzīgas smadzenes - lielākas nekā jebkurai tolaik dzīvojošajai cilvēku rasei vai vēl nedzimušajām nākamajām paau­dzēm -, bija unikāli. Tie bija augstākā attīstības pakāpe tam cilvēces atzaram, kura cilvēku smadzenes bija attīstītas galvas aizmugures daļā - pakauša un paura rajonā, kas kontrolē redzi, ķermeņa sajūtas un uzkrāj atmiņas.