Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Kad viri bija aizgājuši, sievietes sapulcējās ap Ebru un cerēja, ka Iza viņām pievienosies, tā viņas varētu apmierināt savu ziņkāri, taču Iza bija nogurusi un nevēlējās pamest meiteni. Tiklīdz Krebs bija aiz­gājis, Iza apgūlās tai blakus un ievīstīja sevi un bērnu savā zvērādā. Kādu mirkli viņa vēroja guļošo meiteni atdzisušā ugunskura blāvajā gaismā.

"Dīvaina izskata mazs radījums," viņa nodomāja. "Savā ziņā diez­gan neglīts. Viņas seja ir tik plakana, ar tādu augstu, izliektu pieri; un mazs, strups deguntiņš; un kāds jocīgs kaula izvirzījums zem mutes. Interesanti, cik viņai gadu? Jaunāka, nekā es sākumā domāju; mal­dina viņas slaidais augums. Un tik plāna, ka var sajust viņas kauliņus. Nabaga mazā, nez', cik ilgs laiks pagājis, kopš viņa ir kaut ko ēdusi, tā klīstot pavisam viena." Iza kā sargājot aplika meitenei roku. Sie­viete, kas bija palīdzējusi pat zvēru mazuļiem, šajā gadījumā nespēja palīdzēt neko šai nabaga noliesējušajai mazajai meitenei. Sievietes siltā sirds tiecās pie vārgā bērna.

Mogurs stāvēja malā, kamēr visi vīri sanāca un atrada savu vietu aiz katra no akmeņiem, kas bija sakārtoti nelielā aplī, kuru savukārt ietvēra lielāks lāpu aplis. Viņi atradās atklātā stepē projām no nomet­nes. Burvis pagaidīja, līdz visi viri bija sasēdušies un vēl mazliet, pēc tam, turot rokā degošu aromātiska koka nūju, nostājās apļa centrā. Viņš iesprauda nelielo lāpu zemē un atrada neaizņemto akmeni, aiz kura bija novietotas viņa lietas.

Vīrs izslējās taisni uz savas veselās kājas, stāvot apļa vidū, un ar sapņainu, izkliedētu skatienu raudzījās pāri sēdošo vīru galvām attālajā tumsā, it kā viņš ar savu vienu aci saskatītu kādu pasauli, pret kuru pārējie ir akli. Mogurs bija ietinies savā smagajā alu lāča apmetnī, kas noslēpa viņa nesimetriskā stāva nelīdzenos veidoju­mus, viņa klātbūtne bija iespaidīga un savādi nereāla. Vīrietis ar savu izkropļoto augumu īsti tomēr nebija vīrietis; nevis vairāk vai mazāk vīrietis, bet pavisam citāds. Kroplīgums piešķīra viņam kādu pārdabisku īpašību, kas visvairāk tika izmantota, Moguram vadot ceremoniju.

Pēkšņi, kā uz burvja mājienu, viņam uzradās galvaskauss. Ar savu spēcīgo kreiso roku viņš to turēja augstu virs galvas un lēnām griezās apkārt, lai katrs vīrs redzētu lielo, izteiksmīgo veidojumu ar augsto pakauša daļu. Viri cieši lūkojās uz alu lāča galvaskausu, kas spīdēja balts lāpu mirgojošajā gaismā. Mogurs novietoja to mazās lāpas priekšā, bet pats nometās zemē aiz tās, noslēdzot apli.

Jauns vīrietis, kas sēdēja viņam blakus, piecēlās un paņēma koka bļodu. Viņam tikko bija palikuši septiņpadsmit gadu, un viņa iesvē­tīšanas ceremonija vīru kārtā bija notikusi neilgi pirms zemestrices. Mogurs izvēlējās Gūvu par palīgu, kad tas vēl bija mazs zēns; Gūvs bieži bija palīdzējis Moguram sagatavošanās laikā, taču palīgiem neļāva piedalīties pašā ceremonijā, pirms tie kļuva par vīriem. Gūvam citas alas meklējumu laiks bija pirmā reize, kad viņš pildija savus jaunos pienākumus, un jaunietis ļoti uztraucās.

Gūvam šī ceremonija kļuva īpaši nozīmīga. Tā bija iespēja no paša Mogura iemācīties sīkumos reti veicamo un grūti aprakstāmo rituālu, tikai pēc kura alā drīkstēja dzīvot. Kā bērns viņš bija baidījies no burvja, lai gan apjauta, kāds gods ir tikt izraudzītam. Kopš tā laika jaunais vīrietis bija sapratis, ka kroplis ir ne vien visu klanu vismeis­tarīgākais mogurs, bet ka aiz viņa dīvainā izskata slēpjas laba un maiga sirds. Gūvs cienīja un mīlēja savu skolotāju.

Tiklīdz Brūns lika apstāties, māceklis sāka bļodā gatavot dzērienu. Vispirms viņš saberza starp diviem akmeņiem veselus velnābola augus. Visgrūtāk nācās noteikt izmantojamo lapu, stublāju un ziedu daudzumu un proporcijas. Uz saberztajiem augiem tika uzliets vārošs ūdens, un maisījumu atstāja, lai tas līdz ceremonijai ievelkas.

Gūvs bija ielējis stipro velnābola tēju īpašā rituālu traukā, nokāšot to caur pirkstiem, pirms Mogurs nostājās apli, un gaidīja, kad svē­tais virs atzinīgi pamās. Kamēr Gūvs turēja trauku, Mogurs ieņēma malciņu, atzinīgi pamāja ar galvu, pēc tam dzēra tālāk, un Gūvs izdvesa klusu acvieglojuma nopūtu. Tad Gūvs sniedza kausu katram no vīriem, vadoties pēc viņu ieņemamā stāvokļa, sākot ar Bruņu. Viņš turēja kausu, kamēr vīri iemalkoja, kontrolējot katra izdzerto porciju, un pats ieņēma savu tiesu pēdējais.