Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Mogurs sēdēja viens pats atklātajā laukā, vērojot pēdējo lāpu uz- sprakšķam un nodziestam, viņš domāja par savādo meiteni, ko Iza bija atradusi, un viņa nemiers auga, līdz pārvērtās fiziskā diskomforta izjūtā. Viņas tips bija sastapts ari agrāk, bet tikai nesen tas bija kļu­vis par jēdzienu, ar kuru viņš rēķinājās, un nebija daudz to nejaušo tikšanos, kuras būtu bijušas patīkamas. No kurienes Citi ieradušies, bija noslēpums - šīs meitenes cilvēki bija ienācēji šajā zemē -, taču kopš viņu apmešanās šeit dzīve mainījās. Šķita, ka viņi nes sev līdzi izmaiņas.

Krebs nopurināja nepatīkamo izjūtu, uzmanīgi ievīstīja ādā alu lāča galvaskausu, pasniedzās pēc savām lietām un kliboja uz guļ­vietu.

3

Meitene pagriezās un sāka mētāties.

- Māt, - viņa vaidēja. Plati vicinot rokas, viņa sauca vēlreiz, skaļāk: -Māt!

Iza turēja viņu, murminot klusinātā, dobjā balsi. Sievietes ķermeņa tuvības siltums un viņas nomierinošās balss skaņas iespiedās meite­nes drudžainajās smadzenēs un nomierināja to. Viņa bija nogulējusi visu nakti, bieži pamodinot sievieti ar savu mētāšanos, vaidēšanu un drudžaino murgošanu. Skaņas bija savādas, atšķirīgas no tiem vārdiem, kādus lietoja klana ļaudis. Tās plūda viegli, tekoši, vienai skaņai saplūstot ar nākamo. Daudzas no tām Izai neizdevās atdarināt, viņas auss pat nebija pielāgota, lai saklausītu smalkākās variācijas. Bet viena konkrēta skaņu kombinācija tika atkārtota tik bieži, ka Iza nodomāja - tam jābūt kāda cilvēka vārdam, kas bērnam bijis ļoti tuvs, un, redzot, ka viņas klātbūtne meiteni nomierina, sieviete nojauta, kas ir šis cilvēks.

Meitene nevar būt pārāk veca, viņa pat nebija pratusi sameklēt ēdamo. Interesanti, cik ilgi viņa bijusi viena? Kas būtu varējis notikt ar viņas ļaudīm? Vai tā varētu būt bijusi zemestrīce? Vai mazā tik ilgi būtu klīdusi viena pati? Un kā viņa izglābusies no alu lauvas tikai ar dažām brūcēm? Iza bija ārstējusi pietiekami daudz plēstu brūču, lai zinātu, ka meitenes savainojums nācis no lielā kaķa. "Jādomā, ka viņu sargā lieli gari," Iza nosprieda.

Vēl bija tumšs, lai gan drīz vajadzēja svīst gaismai, kad drudzis beidzot pārgāja un bērns mirka sviedros. Iza viņu cieši ievīstīja, lai būtu droša, ka meitene ir kārtīgi sasegta un viņai ir silti. Neilgi pēc tam meitene pamodās un brīnījās, kur atrodas, taču bija pārāk tumšs, lai kaut ko redzētu. Viņa sajuta blakus esošo nomierinošo sievietes ķermeni un atkal aizvēra acis, lai iesligtu vēl spirdzinošākā miegā.

Debesis kļuva gaišākas, izceļot koku siluetus uz to blāvā fona, un Iza lēnām izlīda no siltās ādas apakšas. Viņa sabikstīja ugunskuru, pievienoja vēl malku, pēc tam devās uz nelielo strautiņu, lai piepil­dītu bļodu un noplēstu kādu vītola mizu. Viņa pastāvēja kādu brīdi, satvēra savu amuletu un pateicās gariem par vītolu. Viņa vienmēr pateicās gariem par vītolu, par tā visur esošo klātbūtni, arī par tā sāpes remdējošo mizu. Viņa nespēja atcerēties, cik daudz reižu bija lobījusi vītola mizu tējai, lai remdētu lielākas un mazākas sāpes. Viņa pazina spēcīgākus sāpju remdētājus, bet tie arī apdullināja. Vītola analgētiskās īpašības vienkārši remdēja sāpes un mazināja drudzi.

Vēl daži cilvēki sāka rosīties, kad Iza apsēdās, saliekusies pret ugunskuru, un ik pa laikam meta karstus akmeņus bļodā ar ūdeni un vītola mizu. Kad padzēriens bija gatavs, viņa to aiznesa pie guļ­vietas, uzmanīgi ielika bļodu nelielā zemē izveidotā iedobumā, tad ieslīdēja blakus bērnam. Iza ar interesi vēroja guļošo meiteni un viņas neparasto seju, pamanījusi, ka viņas elpa ir normāla. Saules apde­gums bija pārvērties iedegumā, izņemot nedaudz nolobījušos ādu virs deguna tiltiņa.

Iza reiz bija redzējusi meitenes tipa cilvēku, taču vienīgi no attā­luma. Klana sievietes vienmēr bēga no viņiem un slēpās. Klanu Sapul­cēs bija stāstīti nepatīkami atgadījumi par klanu un Citu cilvēku sadursmēm, un klanu cilvēki izvairījās no tām. Jo īpaši sievietēm nebija ļauts daudz kontaktēties. Bet pieredze par viņu klanu nelie­cināja neko sliktu. Iza atcerējās sarunu ar Krebu par vīrieti, kas bija iestreipuļojis viņu alā sen atpakaļ, gandrīz nesamaņā aiz sāpēm, ar salauztu roku.

Vīrietis bija mazliet iemācījies viņu valodu, taču viņa uzvedība bija savāda. Viņam patika sarunāties ar sievietēm tāpat kā ar vīriešiem, un viņš izturējās pret zāļu sievu ar lielu cieņu, gandrīz godbijību. Tas nebija viņam traucējis iemantot viriešu cieņu. Gaismai austot, Iza domāja par Citiem, guļot nomodā un vērojot bērnu.

Viņai tā skatoties, saules gaismas šalts no spožās uguns bum­bas, kas tikko parādījās virs horizonta, pārlija bērna sejai. Meitenes plakstiņi notrīcēja. Viņa atvēra acis un skatījās divās lielās, brūnās acīs, kuras bija novietotas dziļos iedobumos zem biezu uzacu lokiem nedaudz izvirzītā sejā, kas atgādināja purnu.