Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Atmiņas klana cilvēkos atšķīrās atkarībā no dzimuma. Sievietēm nebija lielākas vajadzības iepazīt medību mākslu kā vīriešiem apgūt ko vairāk par elementāru augu valsts pārzināšanu. Atšķirību vīriešu un sieviešu smadzenēs uzspieda pati daba, un kultūra to vienīgi sace­mentēja. Tas bija vēl viens no dabas mēģinājumiem ierobežot cilvēka smadzeņu apjomu, cenšoties turpināt rasi. Jebkurš bērns, piedzimis ar zināšanām, kas likumīgi piemita pretējam dzimumam, tās jau bija zaudējis stimulēšanas trūkuma dēļ līdz brīdim, kad tika sasniegts pieaugušā statuss.

Bet dabas centieni glābt rasi no iznīcības nesa sev līdzi elementus, kas nogalināja pašas izvirzīto mērķi. Abi dzimumi bija svarīgi ne tikai dzīvības došanai, bet arī izdzīvošanai ikdienā; viens nevarēja ilgi izdzīvot bez otra. Un viņi nespēja iemācīties viens otra pras­mes, viņiem šādam nolūkam nebija atmiņu. Bet klana cilvēku acis un smadzenes bija apveltījušas abus dzimumus ar asu un uztvert spē­jīgu redzi, lai gan tā tika izmantota atšķirīgos veidos. Ceļojuma laikā līdzenums pakāpeniski mainījās un Izai neapzināti iespiedās atmiņā katra detaļa ainavā, kurai viņi gāja cauri, jo sevišķi augu valsts. Zāļu sieva no liela attāluma spēja saskatit nelielas atšķirības lapas formā vai stublāja augstumā, un, lai gan bija atsevišķi augi, dažas puķes, pa kādam kokam vai krūmam, ko viņa nekad agrāk nebija redzējusi, tie nebija sveši. Kaut kur dziļi lielo smadzeņu krokā viņa atrada atmi­ņas par tiem, atmiņas, kas nenāca no pašas pieredzes. Tomēr pat ar šo milzīgo informācijas krātuvi, kas bija Izas rīcībā, viņa nesen bija redzējusi dažus augus, kas likās pilnīgi nepazīstami, tikpat sveši kā šie lauki. Viņa būtu vēlējusies izpētīt tos sīkāk. Visās sievietēs radās ziņkāre par nepazīstamo augu dzīvi, un tas nozīmēja apgūt jaunas zināšanas, kas nepieciešamas tūlītējai izdzīvošanai.

Daļa no ikvienas sievietes mantojuma bija zināšanas par to, kā pārbaudīt nepazīstamu augu, un, tāpat kā pārējās sievietes, Iza eks­perimentēja ar sevi. Līdzība ar pazīstamiem augiem ļāva sagrupēt jaunos augus nosacītās kategorijās, bet viņa apzinājās, kādas bries­mas slēpās faktā, ka augiem ar līdzīgu izskatu var būt atšķirīga iedar­bība. Pārbaudes procedūra bija vienkārša. Zāļu sieva nokoda mazu gabaliņu. Ja garša bija nepatīkama, viņa to nekavējoties izspļāva. Ja tā bija pieņemama, viņa paturēja nelielo gabaliņu mutē, uzmanīgi novērodama jebkādu dzeļošu vai dedzinošu garšu vai jebkādas garšas izmaiņas. Ja tādu nebija, viņa to norija un gaidīja, vai varēs novērot kādu iedarbību. Nākamajā dienā viņa nokoda lielu kumosu un veica tādu pašu procedūru. Ja nekādas sliktas ietekmes netika novērotas arī pēc trešā mēģinājuma, jaunā barība tika uzskatīta par ēdamu, sākumā gan nelielās devās.

Bet Iza bija vairāk ieinteresēta, lai būtu kādi redzami rezultāti, jo tas liecināja, ka augu varēs izmantot ārstnieciskām vajadzībām. Pārējās sievietes, veicot tādu pašu ēdamības pārbaudi, nesa viņai visu neparasto, ari jebkuru augu, kura īpašības atgādināja indigos vai toksiskos augus. Ļoti uzmanīgi viņa eksperimentēja arī ar šiem, izmantojot pati savas metodes. Tomēr šāda eksperimentēšana aiz­ņēma daudz laika, tāpēc ceļojuma reizē viņa izmantoja tikai tos augus, kurus labi pazina.

Netālu no pašreizējās nometnes Iza atrada vairākas slaidas, ziz- lim līdzīgas kāršrozes garos kātos ar lieliem, spilgtiem ziediem. No šo daudzkrāsaino ziedošo augu saknēm, tāpat kā no īrisu saknēm, varēja sagatavot sautējošas kompreses, lai veicinātu atveseļošanos un mazinātu uztūkumu un iekaisuma procesu. Ziedu uzlējums gan mazinātu bērna sāpes, gan padarītu viņu miegaināku. Viņa puķes savāca un pievienoja malkas klēpim.

Pēc vakara maltītes mazā meitene sēdēja, atstutēta pret lielu klinti, un vēroja apkārtējo cilvēku rosīšanos. Ēdiens un tīrais apģērbs bija atspirdzinājis viņu, un meitene pļāpāja ar Izu, lai gan zināja, ka sie­viete viņu nesaprot. Pārējie klana locekļi nosodoši lūkojās viņas vir­zienā, taču bērns nesaprata šo skatienu nozīmi. Klana cilvēku neat­tīstītie balss orgāni padarīja neiespējamu precīzu skaņu artikulāciju. Tās dažas skaņas, ko viņi lietoja kā pastiprinājumu žestu valodai, bija radušās no brīdinājuma saucieniem vai nepieciešamības piesaistīt uzmanību, un nozīme, kas tika piešķirta vārdiskajām izpausmēm, bija daļa no viņu tradīcijām. Viņu pirmatnējie sazināšanās līdzekļi - roku signāli, žesti un intuīcija, kas bija radusies no ciešās saskares, iedibinātās paražas un smalkā spēja uztvert izteiksmes un ķermeņa stāvokļus - bija spilgti, bet ierobežoti. Konkrētos objektus, ko redzēja viens, bija grūti aprakstīt citiem, un abstraktos jēdzienus pat vēl grūtāk. Bērna pļāpība mulsināja klana cilvēkus un padarīja viņus aizdomīgus.