Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Bērnus viņi glabāja kā dārgumu, audzināja tos ar maigu un mīlošu pieķeršanos un disciplīnu, kas kļuva stingrāka, viņiem pieaugot. Ma­zuļus vienlīdz lutināja kā sievietes, tā vīrieši, pārmetumi bērniem visbiežāk izpaudās vienīgi kā to ignorēšana. Kad bērni sāka apzinā­ties vecāko bērnu un pieaugušo augstāko stāvokli, viņi centās tiem līdzināties un pretojās lutināšanai kā tādai, kas bija attiecināma vie­nīgi uz mazuļiem. Bērni ātri iemācījās uzvesties stingri noteikto tra­dīciju rāmjos, un viena no tradīcijām mācīja, ka liekas skaņas ir ne­vietā. Slaidā auguma dēļ meitene šķita vecāka par saviem gadiem, un klana ļaudis viņu uzskatīja par nedisciplinētu, slikti audzinātu.

Iza, kas bija daudz ciešākā kontaktā ar meiteni, domāja, ka viņa ir jaunāka nekā izskatās. Viņas minējumi par meitenes vecumu bija diezgan tuvu patiesībai, un viņa izturējās daudz iecietīgāk pret bez­palīdzīgo bērnu. Sieviete arī uzminēja no meitenes murmināšanas drudža laikā, ka viņas suga izrunā skaņas daudz tekošāk un biežāk. Izu saistīja šis bērns, kura dzīve bija atkarīga no viņas un kurš bija apvijis savas kalsnās roķeles viņai ap kaklu pilnīgā uzticībā. "Gan jau pietiks laika," Iza nodomāja, "iemācīt viņai labu uzvedību." Viņa jau bija sākusi domāt par bērnu kā par savējo.

Krebs grozījās tuvumā, kamēr Iza uz kāršrožu ziediem lēja verdošu ūdeni, un apsēdās blakus bērnam. Viņu interesēja šī svešiniece, un, tā kā sagatavošanās vakara rituālam vēl nebija pabeigta, viņš bija devies paskatīties, kā meitene atveseļojas. Viņi cieši lūkojās viens otrā - jaunā meitene un kroplais, rētām klātais vecais virs -, pētot viens otru ar vienlīdz lielu intensitāti. Krebs vēl nekad nebija atra­dies tik tuvu viņas tipa cilvēkam un vispār nebija redzējis nevienu no Citu bērniem. Meitene pat nebija zinājusi par tādu klana cilvēku eksistenci, kamēr vienu ritu pamodās viņu vidū, taču vairāk par viņu rases īpatnībām meiteni interesēja viņa sejas krunkainā āda. Savā ierobežotajā pieredzē viņa nekad nebija sastapusies ar tik atbaidoši rētotu seju. Impulsīvi, bērnam raksturīgās neapvaldītās reakcijas mudināta, viņa pasniedzās, lai pieskartos tā sejai, lai redzētu, vai rētas pieskaroties ir citādas.

Krebs bija pārsteigts, kad meitene viegli noglāstīja viņa seju. Ne­viens klana bērns nekad tā nebija pēc viņa sniedzies. Ari pieaugušie pēc viņa netiecās. Viņi vairījās no saskarsmes ar Moguru, it kā, tam pieskaroties, tie kaut kādā veidā varētu iemantot viņa kroplumu. Vie­nīgi Izai, kas ārstēja Krebu artrīta lēkmju laikā, kas ar katru ziemu viņam uzklupa aizvien nežēlīgāk, šķiet, nebija sirdsapziņas pārme­tumu šajā ziņā. Mogura nepareizi veidotais augums un neglītās rētas viņā neizsauca riebumu, tāpat kā burvja vara un stāvoklis neradīja bijību. Šis mazās meitenes maigais glāsts aizskāra kādu iekšējo stigu viņa vientuļajā, vecajā sirdī. Mogurs gribēja runāt ar viņu un kādu brīdi domāja, kā iesākt.

-    Krebs, - viņš teica, norādot uz sevi.

Iza klusi vēroja, gaidot, kamēr ievilksies ziedu uzlējums. Viņa bija priecīga, ka Krebam interesēja meitene un ka viņa personiskais vārds nebija izteikts veltīgi.

-    Krebs, - viņš atkārtoja, sitot sev pa krūtīm.

Bērns pielieca galvu, mēģinot saprast. Bija kaut kas, ko viņš gri­bēja, lai viņa dara. Krebs nosauca savu vārdu trešo reizi. Pēkšņi viņas seja apskaidrojās, viņa izslējās taisni un pasmaidīja.

-     Grubs? - viņa atbildēja, veļot r skaņu, lai atdarinātu vīrieša teikto.

Vecais virs apstiprinoši pamāja; viņas sacītais skanēja ļoti līdzīgi. Tad viņš norādīja uz meiteni. Viņa viegli sarauca pieri, ne visai pār­liecināta, ko Krebs gribēja zināt. Viņš uzsita sev pa krūtīm, atkārtoja savu vārdu, pēc tam uzsita viņai pa krūtīm. Viņas platais, saprotošais smaids viņam izskatījās pēc grimases, un daudzzilbju vārds, kas vēlās pār meitenes lūpām, bija ne vien neatkārtojams, bet ari gandrīz nesa­protams. Viņš atkārtoja tās pašas kustības, pieliecies tuvāk, lai labāk dzirdētu. Viņa pateica savu vārdu.

-    Ēi-rr, - viņš stostījās, papurināja galvu, pamēģināja vēlreiz. - Ēi- 11a, Ei-la? - Tas bija līdzīgākais, ko viņš spēja izveidot. Klanā nebija daudz tādu, kas būtu spējuši atdarināt šo vārdu tik tuvu dzirdētajam. Viņa staroja un sparīgi māja ar galvu no augšas uz leju. Tas nebija tieši tas, ko meitene bija teikusi, taču viņa to pieņēma, pat savā jau­najā prātā nojaušot, ka viņš nespēj izrunāt tās vārdu vēl labāk.

-    Eila, - Krebs atkārtoja, cenšoties pierast pie skaņas.

-     Kreb? - meitene teica, paraustot viņu aiz rokas, lai piesaistītu vīra uzmanību, tad norādīja uz sievieti.

-     Iza, - Krebs teica, - Iza.

-    Īlīz-sa, - viņa atkārtoja. Viņa bija sajūsmā par vārdu spēli. - Iza, Iza, - viņa atkārtoja, lūkojoties uz sievieti.