Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Iza minēja, ka viņiem, iespējams, būs jāgriežas atpakaļ, padarot visu smago kāpšanu stāvajos kalnos veltīgu. Savelkošies mākoņi un draudošais lietus pārsvieda drūmu, tumšu pārsegu nomāktajiem ceļotājiem. Gaidot Iza palaida Eilu zemē un atbrīvojās no sava smagā nesamā. Bērns, priecīgs par brīvību, ko viņam sniedza dzīstošā kāja, ticis vaļā no sievietes sāna, aizklīda projām. Iza pamanīja, kā mei­tene izzūd no redzesloka aiz izvirzīta klints izciļņa tieši priekšā. Viņa negribēja, lai bērns aizmaldītos par tālu. Sanāksme varēja beigties jebkurā brīdī, un Brūnam nepatiks, ja meitenes dēļ aizkavētos ceļa turpinājums. Iza devās tai pakaļ un, pagriezusies gar izcilni, ierau­dzīja bērnu, bet tas, ko viņa redzēja aiz meitenes, lika viņas sirdij sisties straujāk.

Iza pagriezās un steidzās atpakaļ, pamezdama steidzīgus skatie­nus pār plecu. Viņa neuzdrošinājās pārtraukt Bruņu un vīrus un nepa­cietīgi gaidīja, kad sapulce beigsies. Brūns viņu pamanīja un, lai gan to neizrādīja, zināja, ka sievieti kaut kas satrauc. Tikko vīri izklīda, Iza piesteidzās pie Bruņa, apsēdās viņa priekšā un lūkojās uz zemi - šis stāvoklis nozīmēja, ka viņa vēlas ar to runāt. Viņš varēja to uzklausīt vai neuzklausīt; tā bija viņa izvēle. Ja viņš būtu Izu ignorējis, viņai nebūtu ļauts izstāstīt, kas tai bija zināms.

Brūns minēja, ko viņa grib teikt. Viņš bija pamanījis meiteni pētām apkārtni - nebija gandrīz nekā saistībā ar šo klanu, kas viņam paslī­dētu garām neievērots, - bet vadonim bija jārisina steidzamākas lietas. "Tas droši vien ir saistīts ar to meiteni," Brūns dusmīgs nodo­māja, un viņam gribējās ignorēt Izas lūgumu. Neatkarīgi no tā, ko teica Mogurs, viņam nepatika, ka meitene ceļo kopā ar klanu. Pacēlis skatienu, Brūns ieraudzīja, ka burvis viņu vēro, un centās uzminēt, ko gan vienacis varētu domāt, tomēr neizteiksmīgajā sejā nespēja neko izlasīt.

Vadonis atkal palūkojās uz sievieti, kas sēdēja viņam pie kājām; sievietes saspringtais izskats nodeva viņas satraukumu. "Viņa patiesi ir uztraukusies," viņš nodomāja. Brūns nebija bezjūtīgs cilvēks, un viņš augstu vērtēja savu ciltsmāsu. Kaut ari viņai bija bijušas problēmas ar savu partneri, Iza vienmēr uzvedās labi. Viņa bija kā piemērs pārējām sievietēm un reti kad traucēja vadoni ar nenozī­mīgiem lūgumiem. Varbūt viņam vajadzētu ļaut zāļu sievai runāt; viņam jau nebija jāreaģē uz tās lūgumu. Brūns noliecās un viegli uzsita sievietei pa plecu.

Izas elpa no pieskāriena eksplodēja; viņa pat nemanīja, ka bija to aizturējusi. Brūns ļaus viņai runāt! Brūns tik ilgi bija domājis, ka Iza bija pārliecināta - viņš to neuzklausīs. Iza piecēlās un, norādījusi izciļņa virzienā, pateica vienu vienīgu vārdu: - Ala!

4

Brūns apsviedās uz papēža un soļoja uz klints kori. Kad vadonis pagriezās gar izvirzīto izcilni, viņu apstādināja priekšā ieraudzītais. Sajūsma izplūda cauri viņa dzīslām. Ala! Un vēl kāda ala! No paša pirmā brīža, kad viņš to ieraudzīja, Brūns zināja, ka tā ir ala, kuru meklēja, taču centās apvaldīt emocijas, lai kontrolētu savas augošās cerības. Ar apzinātu rūpību viņš kārtīgi un smalki nopētīja alu un tās apkārtni. Vadoņa koncentrēšanās bija tik spēcīga, ka viņš gandrīz nepamanīja mazo meiteni.

Pat atrodoties dažu simtu jardu attālumā, nelīdzenā trisstūrveida mute, izveidojusies pelēki brūnā kalnu klintī, bija pietiekami liela, lai solītu vairāk nekā piemērotu telpu, kur izmitināt viņa klanu. Ieeja bija vērsta uz dienvidiem, saules apspīdēta lielāko dienas daļu. It kā apstiprinot šo faktu, saules stars, atradis spraudziņu māko­ņos virs galvas, apspīdēja alas plašās priekšējās terases sarkanīgo zemi. Brūns izstaigāja apkārtni, veicot ātru izpēti. Liela krauja zie­meļos un līdzīga dienvidaustrumos piedāvāja aizsardzibu no vējiem. "Tuvumā ir ūdens," viņš nodomāja, ieraugot lēzenās nogāzes pakājē alas rietumu pusē plūstošo upi, kas bija vēl viens pozitīvs punkts viņa prātā topošajā sarakstā. Tā bija visādā ziņā visdaudzsološākā vieta no visām, ko viņš bija redzējis. Vadonis pamāja Grodam un Krebam, apspiežot savu entuziasmu, kamēr gaidīja tos pievienojamies, lai izpētītu alu pamatīgāk.

Abi vīri steidzās pie vadoņa, tiem sekoja Iza, kas gāja meklēt Eilu. Ari viņa cītīgāk aplūkoja alu un apmierināta pamāja ar galvu, pirms kopā ar bērnu atgriezās pie ļaužu pulciņa, kas satraukti žestikulēja. Bruņa apslāpētās emocijas runāja pašas par sevi. Ļaudis zināja, ka ir atrasta ala, un viņi zināja, ka, pēc Bruņa domām, viņiem ir labas izredzes. Izspraukušies cauri apmākušos debesu drūmajai tumsai, spožie saules stari, šķiet, uzlādēja atmosfēru ar cerībām, kas sasaucās ar satraukti gaidošā klana noskaņojumu.