Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Klanam dodoties ceļā, zāļu sieva ietina meiteni ādā un pacēla sev uz gurna; viņas kāja vēl nebija pietiekami sadzijusi, lai soļotu lielus attālumus. Ik pa laikam dienas garumā Iza palaida meiteni zemē, lai kādu brīdi pasoļo pati. Meitene visu laiku kāri ēda, pēc ilgās badoša­nās cenšoties atgūties, un Iza jau šķita pamanām, ka meitene pieaug svarā. Viņa priecājās, ka laiku pa laikam var atbrīvoties no liekās nešļavas, jo īpaši tāpēc, ka ceļojums bija kļuvis grūtāks.

Plašā, līdzenā stepe palika klana ļaudīm aiz muguras, un dažas nākamās dienas tie pavadīja, šķērsojot kalnu paugurus, kas kļuva aizvien stāvāki. Viņi atradās kalnu pakājē, un mirdzošās ledus virsot­nes ar katru dienu tuvojās. Kalni bija klāti bieziem mežiem, nevis ar ziemeļu meža mūžzaļajiem kokiem, bet gan ar platlapu koku resna­jiem, zarainajiem stumbriem. Kļuva siltāks daudz straujāk, nekā tas šajā gadalaikā bija parasts, un par to Brūns brīnījās. Viri nomainīja savus apmetņus ar īsākām ādām, kas atsedza viņu kailos rumpjus. Sievietes neietērpās savā vasaras kārtā; nastas bija vieglāk nest, ieti­noties pilnīgi, lai mazinātu berzi.

Līdzenums vairs nepavisam neatgādināja auksto stepi, kas bija ieskāvusi viņu veco alu. Klanam soļojot pa ēnainajām, šaurajām iele­jām un pāri mērenās joslas biezo mežu zālainajiem pauguriem, Iza atklāja, ka aizvien vairāk un vairāk paļaujas uz to atmiņu sniegtajām zināšanām, kas bija senākas par pašas atmiņām. Starp ozoliem, diž­skābaržiem, valriekstiem, ābelēm un kļavām ar smagi brūnu mizu vīdēja vītoli, bija redzami bērzi, skābarži un apses ar savu lokano, līdzeno un plāno mizu un alkšņu un lazdu slaidais pamežs. Gaisā virmoja kāda asa smarža, kuru Iza uzreiz nevarēja pazīt un kura šķita atplūstam ar silto, maigo vēja plūsmu no dienvidiem. Spurdzes vēl bija pielipušas pie pilnībā salapojušajiem zariem. Maigi rozā un baltas ziedlapiņas planēja lejup - augļkoku un riekstkoku vēja nopūs­tās ziedlapiņas, rudens dāsnuma pirmās vēstneses.

Viņi lauzās cauri biezā meža krūmiem un vīteņaugiem un kāpe­lēja pa atsegtām virsmām. Klinšu izbīdījumos pavērās krāšņas kalnu nogāzes neskaitāmās zaļās krāsas niansēs. Viņiem kāpjot augstāk, atkal parādījās priedes sulīgais zaļums kopā ar sudrabotām skujām. Vēl augstāk ik pa brīdim bija sastopama zilganā egle. Skujkoku tum­šākās krāsas jaucās kopā ar platlapu koku un laimu [2] suligi zaļajiem pamattoņiem un dažādo sīklapu sugu bāli zaļganajām nokrāsām. Sūnu un zāles toņi papildināja sulīgā pameža un nelielo augu krāšņo mozaiku, sākot no zaķskābenes - āboliņam līdzīgas meža skābenes - un beidzot ar sīkiem stādiņiem, kas bija piekļāvušies kailajām klinšu virsmām. Mežs bija piebērts ar ziedošām savvaļas puķēm, baltām tril- lijām, dzeltenām vijolītēm, rožsārtām vilkābelēm, turpretī dzeltenīgi baltās narcises un zilās un dzeltenās genciānas bija vairāk redzamas augstākajās pļavās. Dažās stipri noēnotās vietās vēl lepni slēja savas galviņas pēdējie dzeltenie, baltie un purpursārtie krokusi, palēnām vīstot, lai drīz vien ziedētu par jaunu.

Klans apstājās atpūsties, sasniedzis kādas stāvas nogāzes virsotni. Lejā mežiem klātās kalnu pakājes panorāma strauji izbeidzās stepē, kas sniedzās līdz pat horizontam. No šis izdevīgās pozīcijas tālumā varēja saskatīt vairākus ganāmpulkus graužam garo zāli, kura jau sāka krāsoties vasaras zeltainajā toni. Mednieki, kas pārvietojas ātri un viegli, ar smagām nastām apkrauto sieviešu nekavēti, varēja sev izvēlēties kādu no lielās medījumu daudzveidības un pavisam viegli sasniegt stepi, kamēr rīts vēl nebija ne pusē. Pret austrumiem debesis pāri plašajai stepei bija skaidras, bet tālumā no dienvidiem strauji savilkās negaisa mākoņi. Ja tie pletīsies plašumā, augsto kalnu grēda ziemeļos liks mākoņiem uzgāzt klanam savu slapjo nesumu.

Brūnam un viņa vīriem pašlaik notika sanāksme vietā, kur viņus vairs nedzirdēja sievietes un bērni, taču satrauktie, drūmie skatieni un roku žesti neļāva šaubīties par sarunu iemeslu. Viņi centās izlemt, vai negriezties atpakaļ. Vieta bija nepazīstama, bet vēl svarīgāk bija tas, ka viņi aizvirzījās pārāk tālu projām no stepes. Lai gan mežiem klātajās kalnu pakājēs bieži pavīdēja dzīvnieki, tas nebija nekas salī­dzinājumā ar milzīgajiem ganāmpulkiem, kas pārtika no zālaino līdzenumu leknās barības. Dzīvniekus bija izdevigāk medīt atklātā vietā, vieglāk ieraudzīt bez meža aizsega, kas tos apslēpa, aizsega, kas padarīja neredzamus arī to četrkājainos medniekus. Līdzenuma dzīvnieki bija sabiedriskāki, tiem bija tendence pulcēties lielos baros, nevis turēties pa vienam vai atsevišķās dzimtās, kā to darīja meža zvēri.