Brūns un Grods satvēra šķēpus, visiem trim vīriem tuvojoties alai. Viņi nemanīja cilvēku pazīmes, taču tā nebija garantija, ka ala ir neapdzīvota. Putni laidelējās iekšā un ārā no lielās ieejas un čivinādami un vidžinādami piķēja un riņķoja ap to. "Putni ir laba zīme," Mogurs domāja. Uzmanīgi virzoties tuvāk, viņi turējās ciešāk pie alas ārsienām, un Brūns un Grods rūpīgi aplūkoja, vai nebūs svaigas pēdas un izkārnījumi. Vissvaigākie bija dažas dienas veci. Kāda zvēra pēdas un lielu zobu nospiedumi uz smagiem kāju kauliem, kurus salauzuši vareni žokļi, runāja paši par sevi: kā īslaicīgu patvērumu alu bija izmantojis hiēnu pulciņš. Plēsīgie gaļēdāji bija uzbrukuši vecam, pamestam briedim un aizvilkuši tā rumpi uz alu, lai bez steigas un nosacītā drošībā pabeigtu maltīti.
Vienā malā, netālu no ieejas rietumu gala, apslēpts vīteņaugu un krūmu biezoknī, iedobē ieplūda strautiņš; no tā neliela urdziņa trīsuļoja lejup pa nogāzi uz upi. Kamēr pārējie gaidīja, Brūns gāja nelielu gabalu augšup pa stāvo, nelīdzeno, noaugušo alas pusi līdz strautiņa iztekai klintī. Burbuļojošais ūdens tieši no iztekas bija svaigs un tīrs. Brūns pieskaitīja avotiņu pie vietas labumiem un devās atpakaļ pie pārējiem. Vieta bija laba, bet lēmums bija meklējams alā. Divi mednieki un kroplais burvis gatavojās doties iekšā lielajā, tumšajā ejā.
Atgriezušies pie austrumu gala, viri palūkojās uz trīsstūrveida ieejas virsotni augstu virs galvas un iegāja kalna atverē. Sasprindzinājuši visas sajūtas, viņi nesteidzīgi devās tālāk, turoties cieši pie alas sienām. Kad acis pierada pie krēslas, viņi izbrīnā lūkojās apkārt. Augsti, velvēti, kupolveidīgi griesti un milzīga telpa, pietiekami plaša vairākkārt lielākam cilvēku skaitam, nekā bija viņi. Izlūki virzījās tālāk gar raupjo klints sienu, meklējot vēl kādu caurumu, kas vestu uz dziļākām iedobēm. Alas dibenā no sienas sūcās vēl viens strautiņš, veidojot nelielu, tumšu avotiņu, kas izsīka sausajā, netīrajā zemē mazu gabaliņu tālāk. Tūliņ aiz avota alas siena strauji pagriezās atpakaļ uz ieeju. Ejot atpakaļ gar rietumu sienu, pakāpeniski pieaugošajā gaismā viņi ieraudzīja tumšu spraugu, ko ieskāva blāvi pelēka klints. Pēc Bruņa signāla Krebs pārstāja šļūkāt, bet Grods un vadonis tuvojās plaisai un ielūkojās tajā: Viņi redzēja vienīgi tumsu.
- Grod! - Brūns komandēja un parādīja žestu, kas apzīmēja viņa vajadzību. Otrais vīrs pēc stāvokļa klanā izmetās ārā, tikmēr Brūns un Krebs saspringti gaidīja. Grods uzmanīgi nopētīja tuvumā esošos augus, tad metās uz vietu, kur auga neliela sudrabegle. Cieti, bezveidīgi sveķu pikuči, izdalījušies no koka, veidoja spīdīgus ielāpus uz to stumbra. Grods atlauza mizu; svaigas, lipīgas sulas pilieni piepildīja balto rētu, kas bija palikusi uz koka stumbra. Viņš nolauza sausos, sakaltušos zarus, kas vēl turējās zem dzīvajiem, ar zaļām skujām noaugušajiem zariem, tad izvilka nelielu akmens cirvi no sava apmetņa ieloces, nocirta zaļu zaru un veikli to nolobīja. Virs aptina sveķiem klāto mizu un sausos zarus ar cietu zāli līdz pat zaļā zara galam un, uzmanīgi izvilcis kvēlojošo ogli no sumbra raga pie jostas, turēja to zem mizas un sāka pūst. Drīz vien ar liesmojošu lāpu rokā viņš skriešus devās atpakaļ alā.
Grodam nesot gaismekli augstu virs galvas un Brūnam, kas gāja pa priekšu, turot gatavībā savu rungu, abi vīri iegāja tumšajā spraugā. Viņi klusi lavījās pa šauro eju uz priekšu, kas pēc dažiem soļiem pēkšņi pagriezās atpakaļ uz alas dibenu, un tūliņ aiz pagrieziena atklājās otra ala. Telpa, daudz mazāka par lielo alu, bija gandrīz apaļa, un, sakrauta pret dibensienu, trīcošajā lāpas gaismā spīdēja baltu kaulu kaudze. Brūns pagāja tuvāk, lai labāk varētu to apskatīt, un viņa acis iepletās. Viņš centās savaldīties, pamāja Grodam, un abi ātri devās ārā. Mogurs satraukts gaidīja, smagi atspiedies uz saviem piederumiem. Brūnam un Grodam iznākot no ejas, burvis bija pārsteigts. Brūns reti kad bija tik uzbudināts. Paklausot mājienam, Mogurs sekoja abiem vīriem, kas devās atpakaļ tumšajā ejā. Grods turēja lāpu paceltu, kamēr tie bija sasnieguši nelielo telpu. Mogurs samiedza acis, ieraugot kaulu kaudzi. Viņš piesteidzās tai klāt, piederumi grabēdami atsitās pret zemi, viņam nometoties uz ceļiem. Rakņājoties kaulu kaudzē, burvis ieraudzīja lielu, iegarenu priekšmetu un, pagrūdis malā pārējos kaulus, pacēla galvaskausu.