Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Nebija nekādu šaubu. Galvaskausa priekšējās daļas augstais izlie­kums sakrita ar to, kuru Mogurs glabāja savā apmetnī. Viņš apsēdās, pacēla milzīgo galvaskausu acu līmenī un ar bijību neticīgi ielūkojās tumšajos acu caurumos. Lielais Lācis bija dzīvojis šajā alā. Spriežot pēc kaulu skaita, alu lāči bija šeit pavadījuši daudzas ziemas. Tagad Mogurs saprata Bruņa sajūsmu. Tā bija labākā no visām iespējamām zīmēm. Ala bijusi Lielā Alu Lāča mājvieta. Klinšu alas sienas bija pie­sūkušās ar milzīgā radījuma būtību, kuru klans pielūdza vairāk par visiem, godāja vairāk par visiem. Veiksme un izdošanās bija nodroši­nāta klanam, kas te dzīvos. Spriežot pēc kaulu vecuma, bija skaidrs, ka ala nav apdzīvota jau gadiem ilgi un gaida, lai viņi to atrastu.

Ala bija pati pilnība: labā vietā, plaša, ar slepenajiem rituāliem noderīgu papildu telpu, kuru var izmantot gan ziemā, gan vasarā; te bija blakustelpa, no kuras dvesmotu klana garīgās dzīves pārdabiskā noslēpumainība. Mogurs jau iztēlojās rituālus. ŠI nelielā telpa būs viņa pasaule. Viņu meklējumi bija beigušies, klans bija atradis mājas - ar nosacījumu, ka pirmās medības būs veiksmīgas.

Trim viriem iznākot no alas, spīdēja saule, mākoņi strauji atkā­pās, skarbā austrumu vēja izdzenāti. Brūns to uztvēra kā labu zīmi. Nebūtu nozīmes ari tad, ja mākoņus sašķeltu lietusgāzes ar zibeni un pērkonu; ari to viņš būtu uztvēris kā labu zīmi. Nekas nespētu mazi­nāt viņa pacilātību vai izkliedēt apmierinātību. Brūns stāvēja uz tera­ses alas priekšā un aplūkoja ainavu, kas pavērās no tās ieejas. Tieši priekšā, spraugā, ko veidoja divi kalni, bija redzams plašs, vizuļojošs ūdens klājiens. Vadonis nebija iedomājies, ka viņi ir pienākuši tam tik tuvu, un tas izraisīja atmiņas, kas ļāva uzminēt ātri pieaugošās temperatūras un neparastās veģetācijas mīklu.

Ala atradās kalnu grēdas pakājē kādas pussalas dienvidu galā - kontinenta vidusdaļā. Pussala līdz pusei bija iestiepusies iekšzemes jūrā un divās vietās - savienota ar sauszemi. Viens savienojums bija plata josla ziemeļu virzienā, bet šaura sāls purva strēle sasaistīja ar augstu, kalnainu teritoriju austrumos. Sāls purvs kalpoja ari kā dūk­snaina kanāla izeja uz mazāku iekšzemes jūru salas ziemeļaustrumu galā.

Kalni sargāja krasta joslu no dzestrā ziemas aukstuma un skar­bajiem vējiem, ko izraisīja kontinentālais šļūdonis ziemeļos. Jūras vēji, kurus apvaldīja neaizsalstošie ūdeņi, aizsargātajā dienvidu galā izveidoja šauru mēreno joslu un nodrošināja pietiekamu mitrumu un siltumu biezajam platlapu cietkoku mežam, kas bija sastopams reģionos ar zemu temperatūru.

Ala atradās ideālā vietā; te bija apvienots labākais no abām pasau­lēm. Temperatūra šķita augstāka nekā tuvākajā apkārtnē, te atradās pietiekami daudz koku, ar ko nodrošināt malku siltuma uzturēšanai aukstajos ziemas mēnešos. Pa rokai bija liela jūra, pilna ar zivīm un jūraszālēm, un klintis gar krastu kalpoja par ligzdošanas un olu dēša­nas vietu jūras putniem. Mērenajam klimatam raksturīgais mežs bija paradīze augļu, riekstu, ogu, sēklu, dārzeņu un zaļumu lasītājiem. No strautiņiem un upēm bija viegli iegūstams saldūdens. Taču pats svarīgākais - varēja ātri sasniegt atklāto stepi, kuras plašajās pļavās ganījās milzīgi lielu dzīvnieku ganāmpulki, kas nodrošinās ne vien gaļu, bet ari apģērbu un darbarīkus. Nelielais mednieku-vācēju klans pārtika no tā, ko deva zeme, un šī zeme bija bezgala bagāta.

Brūns nejuta zemi zem kājām, steidzoties atpakaļ pie gaidoša­jiem klana ļaudīm. Viņš nespēja iedomāties vēl ideālāku alu. "Gari ir atgriezušies," viņš nodomāja. "Varbūt viņi mūs vispār nebija pame­tuši, varbūt viņi tikai gribēja, lai mēs pārvietojamies uz šo lielāko, skaistāko alu. Protams! Tā tas ir! Tiem bija apnikusi vecā ala, tie gribēja jaunas mājas, tāpēc izsauca zemestrīci, lai mēs to pamestu. Droši vien cilvēki, kuri gāja bojā, bija vajadzīgi garu pasaulei; un, lai atlīdzinātu par to, viņi mūs atveda uz šo jauno alu. Viņi noteikti mani pārbaudīja, pārbaudīja, kāds es esmu vadonis. Tāpēc es nevarēju izlemt, vai mums vajadzētu griezties atpakaļ." Brūns priecājās, ka viņš kā vadonis nebija novērtēts par nederīgu. Ja tas nebūtu pavisam nepiedienīgi, viņš būtu meties skriet, lai pavēstītu ziņu pārējiem.

Kad visi trīs vīri parādījās redzeslokā, nebija nekādas vajadzības kādam stāstīt, ka ceļojums ir beidzies. Viņi saprata. No gaidītājiem vienīgi Iza un Eila bija redzējušas alu, un vienīgi Iza to spēja novēr­tēt; viņa bija droša, ka Brūns alu gribēs. "Tagad viņš nevarēs likt Eilai aiziet," Iza domāja. "Ja nebūtu viņas, Brūns būtu pagriezies atpakaļ, pirms vēl mēs būtu to atradušas. Eilas totēmam jābūt varenam un ari panākumus nesošam. Viņa mums pat nesīs veiksmi." Iza paskatījās uz mazo meiteni sev blakus, nedomājot par satraukumu, ko tā bija izraisījusi. "Bet, ja viņai ir tāda veiksme, kāpēc meitene bija pazaudē­jusi savus ļaudis?" Iza pakratīja galvu. "Garu ceļi nav izdibināmi."