Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Iza svinīgi pamāja; vārda skaņas bija ļoti svarīgas. Viņa paliecās uz priekšu un uzsita pa meitenes krūtīm, kā to bija darījis Krebs, gaidot, lai tā vēlreiz izrunā savu vārdu. Meitene atkārtoja savu vārdu, bet Iza tikai kratīja galvu. Viņa nespēja veidot šo skaņu kombināciju, kura meitenei izdevās tik viegli. Bērns izskatījās apmulsis, tad, pametis acis uz Krebu, izrunāja savu vārdu, kā to bija darījis viņš.

-    Iie-ghha? - sieviete mēģināja. Meitene papurināja galvu un izru­nāja to vēlreiz. - Iie-ja? - Iza mēģināja vēlreiz.

-    Ei, Ei, nevis Ije, - teica Krebs. - Eeei-llla, - viņš atkārtoji pavisam lēni, lai Iza varētu saklausīt nepazīstamo skaņu kombināciju.

-    Eei-lla, - sieviete uzmanīgi teica, pūloties atdarināt vārdu tā, kā to bija izrunājis Krebs.

Meitene pasmaidīja. Nebija svarīgi, ka vārda izruna nedaudz atšķī­rās; Iza tik ļoti bija pūlējusies izrunāt vārdu, ko viņai bija piešķīris Krebs, ka meitene to pieņēma kā savējo. Viņa tiem būs Eila. Spontāni viņa pasniedzās un apkampa sievieti.

Iza viņu maigi saspieda, tad atstūma nost. Viņai vajadzēs iemācīt šim bērnam, ka neklājas publiski izrādīt jūtas, tomēr sieviete jutās iepriecināta.

Eila nezināja, kur likties aiz prieka. Viņa bija jutusies tik vientuļa, tik izolēta šo svešo ļaužu vidū. Viņa tik ļoti bija centusies saprasties ar šo sievieti, kas par viņu rūpējās, un jutās tik ļoti vīlusies, kad visi viņas mēģinājumi izrādījās velti. Tas bija tikai sākums, tomēr mei­tenei vismaz bija vārds, kādā saukt šo sievieti, un vārds, kādā sauks viņu. Viņa pagriezās pret vīrieti, kas bija uzsācis šo sazināšanos. Tas vairs ne tuvu nelikās tik neglīts. Viņas prieks kūsāja pāri malām, meitene sajuta pret viņu siltumu, un, kā daudz reižu bija darījusi ar kādu citu vīrieti, ko atcerējās tikai pavisam neskaidri, mazā meitene aplika rokas ap kroplā vira kaklu, nolieca tā galvu uz leju un piespieda savu vaidziņu pie viņa.

Meitenes maiguma žests samulsināja vīru. Mogurs apspieda tiek­smi atbildēt ar to pašu. Tas būtu absolūti nepareizi, ja viņu redzētu apkampjam šo svešo būtni, nepiederošu pie cilts pavarda. Tomēr Krebs ļāva meitenei kādu bridi piespiest savu gludo, stingro vaidziņu pie viņa pinkainā vaiga, pirms maigi noņēma no kakla viņas rokas.

Krebs paņēma savus piederumus un, atspiedies uz tiem, piecē­lās kājās. Klibojot projām, viņš domāja par meiteni. "Man vajadzēs iemācīt viņu runāt, viņai būs jāiemācās sarunāties pareizi," viņš pie sevis noteica. "Galu galā - es nevaru uzticēt visu viņas izglītošanu sievietei." Lai gan viņš saprata, ka patiesībā gribēja kopā ar meiteni pavadīt vairāk laika. Pats to neapzinoties, Mogurs domāja par viņu kā par pastāvīgu klana locekli.

Ļaujot Izai ņemt līdzi svešo meiteni, Brūns nebija apsvēris tādu iespēju. Tā nebija tikai viņa kļūda, tā bija viņa rases neveiksme. Vado­nis nevarēja paredzēt, ka atradīs ievainotu bērnu, kas nepieder pie klana, un nevarēja uzminēt viņas pieņemšanas loģiskās sekas. Viņas dzīvība bija glābta; vienīgā alternatīva tam, lai ļautu viņai palikt kopā ar klanu, bija izraidīšana, lai meitene atkal klīstu viena. Viņa nespētu izdzīvot viena - tam nebija vajadzīgas paredzēšanas spējas, tas bija fakts. Lai viņu atkal nolemtu nāvei pēc tam, kad meitenes dzīvība bija izglābta, viņam būtu jāstrīdas ar Izu, kuras pusē, kaut ari viņai nebija personiskas varas, atradās vesela rinda grūti pieveicamu garu - un tagad vēl Krebs, Mogurs, kura varā bija izsaukt jebkuru un visus garus. Gari Bruņa uztverē bija ietekmīgs spēks, viņam nebija vēlēša­nās nonākt nesaskaņā ar tiem. Vadonim par attaisnojumu jāsaka, ka prātojumos par meiteni tieši tas viņu satrauca visvairāk. Viņš nebija spējis to formulēt, bet šī doma karājās gaisā. Brūns vēl to nezināja, bet viņa klans bija palielinājies līdz divdesmit vienam cilvēkam.

Kad zāļu sieva nākamajā rītā pārbaudīja Eilas kāju, tā bija labāka. Viņas kā speciālistes rūpju rezultātā iekaisums bija gandrīz izzudis, un četras paralēlās dziļās brūces bija aizvērušās un sākušas dzīt, lai gan rētas saglabāsies uz visiem laikiem. Iza nolēma, ka sautē­jošā komprese vairs nav nepieciešama, un sagatavoja bērnam vītola mizas tēju. Izcelta no guļamās ādas, Eila mēģināja stāvēt. Iza viņai palīdzēja un atbalstīja, kamēr meitene grīļodamās centās pārnest ķermeņa svaru uz kāju. Sāpēja, taču pēc dažiem uzmanīgiem soļiem viņa jau jutās labāk.

Izslējusies pilnā augumā, meitene šķita vēl slaidāka, nekā Iza bija iedomājusies. Viņai bija garas, izstīdzējušas un taisnas kājas ar mez­glainiem ceļgaliem. Iza sev jautāja, vai tās nav deformētas. Klana cilvēkiem kājas bija izliektas uz āru, tomēr, ja neskaita klibošanu, bērnam pārvietoties nebija nekādu problēmu. Droši vien taisnas kā­jas viņai ir normālas - tāpat kā zilas acis.