Zemes bērni-1 Alu lāča klans

-    Viņai vēl nav spēka aiz bada, - Iza teica, - bet brūce ir labāka. Skrāpējumi ir dziļi, taču ne tik ļoti, lai nopietni sabojātu kāju, un iekaisums izzūd. Viņu savainojis alu lauva, Kreb. Vai tu jebkad esi redzējis, ka lauva samierinātos ar dažām brūcēm, ja ir nolēmis uz­brukt? Es brīnos, ka viņa ir dzīva. Tam jābūt kādam spēcīgam garam, kas viņu aizsargā. Bet, - Iza piebilda, - ko gan es zinu par gariem?

Tā noteikti nebija sievietes, pat ne viņa ciltsmāsas darīšana - runāt ar Moguru par gariem. Viņa parādīja kādu žestu, izlūdzoties piedo­šanu par sievietes iedomību. Burvis uz to neatbildēja - viņa ari nebija cerējusi -, bet, noklausījies viņas komentārus par stipro, sargājošo garu, tas skatījās bērnā ar augošu interesi. Viņam pašam bija līdzī­gas domas, un, lai gan to nekad neatzītu, māsas viedoklis viņam bija svarīgs - tas apstiprināja viņa paša pārliecību.

Ļaudis ātri nojauca nometni. Iza, apkrāvusies ar grozu un paunām, noliecās, lai piesietu meiteni pie gurna, un iestājās rindā aiz Bruņa un Groda. Tā ceļojot pie sievietes sāna, mazā meitene ziņkārīgi lūkojās visapkārt, vērojot visu, ko dara Iza un pārējās sievietes. Meitene ska­tījās ar īpašu interesi, kad viņi apstājās, lai savāktu barību. Iza viņai vienmēr deva apēst kādu svaigu pumpuru vai maigu, jaunu asniņu, un tas radīja viņā neskaidras atmiņas par kādu citu sievieti, kas bija darījusi tāpat. Tomēr tagad meitene pievērsa augiem lielāku uzma­nību un sāka ievērot to raksturīgās pazīmes. Bada dienas meitenē bija izraisījušas dedzīgu vēlēšanos iemācīties atrast barību. Viņa norādija uz kādu augu un jutās apmierināta, kad sieviete apstājās un izraka tā sakni. Iza arī bija apmierināta. "Bērns ātri mācās," viņa nodomāja. "Viņa nevarēja to pazīt iepriekš, jo tad būtu to ēdusi."

Ap pusdienlaiku viņi apstājās, lai atpūstos, tikmēr Brūns aplūkoja iespējamo alas vietu, un, izbarojusi mazajai pēdējo buljonu no ādas ūdens somas, Iza iedeva viņai košļāt strēmeli cietas, kaltētas gaļas. Ala nebija piemērota viņu vajadzībām. Vēlāk pēcpusdiena meitenes kāja sāka pulsēt, zūdot vītola mizas radītajam iespaidam. Viņa nemie­rīgi grozījās. Iza paglaudīja meiteni un pārvietoja smagumu ērtākā stāvoklī. Meitene pilnībā ļāvās sievietes rūpēm. Ar pilnīgu paļāvību un uzticēšanos viņa apvija kaulainās rokas Izai ap kaklu un nolika galvu uz sievietes platā pleca. Zāļu sieva, tik ilgu laiku pavadījusi bez bērniem, sajuta iekšēja siltuma uzplūdus pret bāreni. Meitene vēl aizvien bija vārga un nogurusi un, ieaijāta sievietes soļu ritmiskajā kustībā, aizmiga.

Tuvojoties vakaram, Iza sāka sajust papildu nastas smagumu, un, kad Brūns izziņoja, ka soļošana todien beigusies, jutās laimīga, ka varēja nolikt bērnu zemē. Meitenei bija drudzis, viņas vaigi bija karsti un sasārtuši, acis - glāžainas, un, meklējot barību, sieviete lūkojās ari pēc kāda auga, ar ko atkal ārstēt meiteni. Iza nezināja, kāds bija infekcijas cēlonis, taču viņa saprata, kā ārstēt to un vēl daudzas citas kaites.

Lai gan dziedināšana notika ar maģijas palīdzību un tika veikta, piesaucot garus, tas tomēr nemazināja Izas zāļu efektivitāti. Senie klani vienmēr bija pārtikuši, medījot, vācot barību un paaudzēs iz­mantojot savvaļas augus, par kuriem uzkrāta pieredze vai nejauši iegūta informācija. Dzīvniekus nokāva, tiem novilka ādu, bet to orgā­nus izpētīja un salīdzināja. Sievietes, gatavojot pusdienas, sagrieza gabaliņos augus un izmantoja zināšanas savām vajadzībām.

Māte bija rādījusi Izai dažādus iekšējos orgānus, un mācībās ietilpa arī to funkciju skaidrojums, taču tas bija tikai atgādinājums tam, ko viņa jau zināja. Iza bija kādas ļoti cienījamas zāļu sievu līnijas atvase, un ar daudz noslēpumaināku paņēmienu palīdzību nekā mācības dziedināšanas zināšanas tika nodotas tālāk zāļu sievu meitām. Cienī­jamas izcelsmes zāļu sievai iesācējai bija augstāks stāvoklis nekā pie­redzējušai vidusmēra izcelsmes dziedniecei - te slēpās dziļa doma.

Jau Izai piedzimstot, tās smadzenēs bija uzkrātas viņas senču - senas izcelsmes zāļu sievu, un Iza bija viņu tiešā pēcnācēja, - iegūtās zināšanas. Viņa spēja atcerēties, ko tās zināja. Tas īpaši neatšķīrās no tā, kā viņa atcerējās pašas pieredzēto; un, reiz iedarbināts, šis process turpinājās pats no sevis. Zāļu sieva izmantoja pati savas atmiņas galvenokārt tāpēc, ka spēja atcerēties arī ar tām saistītos apstākļus; viņa nekad neko neaizmirsa un varēja savā atmiņu bankā restaurēt vienīgi šīs zināšanas, nevis to, kā tās tika iegūtas. Un, lai gan Izai un viņas brāļiem bija kopīgi vecāki, ne Krebam, ne Brūnam nebija viņas dziedināšanas zināšanu.