Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Viņš pagriezās projām no upes un veda savu klanu klints virzienā, jo pastāvēja iespēja, ka tur būs alas. Viņiem bija nepieciešams patvē­rums; bet gandrīz vēl svarīgāk bija tas, ka viņu totēma gariem bija vajadzīgas mājas, ja vien tie jau nebija pametuši klanu. Gari bija dusmīgi, zemestrīce to pierādīja, pietiekami nikni, lai izraisītu sešu klana locekļu nāvi un izārdītu viņu mājvietu. Ja netiks atrasta pastā­vīga mājvieta totēma gariem, viņi atstās klanu ļauno garu ziņā, un tas izraisīs slimības un aizdzīs projām medījumu. Neviens nezināja, kāpēc gari bija dusmīgi, pat Mogurs ne, lai gan viņš ik nakti vadīja rituālus, lai nomierinātu viņu niknumu un palīdzētu mazināt klana nemieru. Ļaudis bija uztraukti, tomēr neviens nebija tik satraucies kā Brūns. Viņš bija atbildīgs par klanu, un viņš sajuta spriegumu. Gari, šie neredzamie spēki ar neizdibināmajām vēlmēm, mulsināja viņu. Brūns daudz labāk jutās fiziskajā pasaulē, vadot savu klanu un medījot. Neviena no alām, ko vadonis līdz šim bija atradis, nederēja - tām visām trūka kāda būtiska nosacījuma -, un viņš jau sāka ļauties izmisumam. Dārgās siltās dienas, kad viņiem būtu vajadzējis vākt pārtikas krājumus nākamajai ziemai, tika iztērētas, meklējot jaunas mājas. Drīz viņam varbūt vajadzēs nomitināt savu klanu pavisam nepiemērotā alā un turpināt meklējumus nākamajā gadā. Tas izjauks ierasto kārtību gan fiziski, gan emocionāli, un Brūns dedzīgi cerēja, ka tas nebūs vajadzīgs.

Viņiem tā soļojot gar klints pakāji, ēnas stiepās garākas. Kad tie sasniedza šauru ūdenskritumu, kas gāzās lejup pa klints sienu, šļa­katām radot mirgojošu varavīksni slīpajos saules staros, Brūns ar saucienu lika visiem apstāties. Sievietes nogurušas nolika savas nas­tas un izklīda gar ūdens baseinu klints pakājē un tā nelielo izteku, lai sameklētu malku.

Iza izklāja savu zvērādas segu un nolika uz tās bērnu, pēc tam aizsteidzās palīgā pārējām sievietēm. Viņa bija uztraukusies par mei­teni. Tās elpa bija sekla, un viņa nebija pamodusies; pat meitenes vaidi atskanēja retāk. Iza domāja par to, kā palīdzēt bērnam, un aplū­koja zālītes, kuras nesa savā ūdrādas kulē; lasot malku, viņa pētīja tuvumā atrodamos augus. Sievietes acīs visam, pazīstamam vai ne, bija sava vērtība - medicīniska vai ēdama, un viņa pazina gandrīz visu.

Kad Iza strautiņa purvainajā krastā ieraudzīja garos īrisus, kas gatavojās ziedēt, viens jautājums bija atrisināts, un viņa izraka to saknes. Trlsdaivu apiņu lapas, kas vijās ap vienu no kokiem, deva vēl vienu ideju, taču viņa nolēma izmantot izžāvēto apini, ko nesa līdzi, jo konusveidīgā roga būs nobriedusi vēlāk. Sieviete nolobija gludu, pelēcīgu mizu alkšņu krūmam, kas auga netālu no ūdens baseina, un paostīja to. Tā stipri smaržoja, un viņa pie sevis pamāja, ieliekot to apmetņa ielocē. Pirms steidzās atpakaļ, Iza noplūca vairākas saujas jauno āboliņa lapiņu.

Kad malka bija savākta un ugunskura vieta sagatavota, Grods, virs, kas soļoja priekšgalā kopā ar Bruņu, atsedza kvēlojošu ogli, ievīstītu sūnās un iebāztu sumbra raga tukšajā galā. Viņi prata iedegt uguns­kuru, taču, ceļojot pa nezināmu teritoriju, bija vieglāk paņemt līdzi ogli no iepriekšējās nometnes vietas un uzturēt to kvēlojošu, lai aiz­degtu uguni nākamajā apmetnē, nekā katru vakaru mēģināt aizkurt jaunu ugunskuru ar, iespējams, nepiemērotu materiālu.

Grods bija cītīgi sargājis kvēlojošo ogli visu ceļojuma laiku. Tā bija aizdedzināta no iepriekšējā vakara ugunskura ogles, un pa tās pēdām varēja nonākt atpakaļ līdz pat ugunskuram, kuru viņi bija uzpūtuši no ugunskura pelniem pie vecās alas ieejas. Rituālam, kas būs vel­tīts tam, lai padarītu jauno alu pieņemamu dzīvošanai, viņiem vaja­dzēja aizkurt ugunskuru no ogles, kura tika nesta no viņu vecajām mājām.

Ugunskura uzturēšanu drīkstēja uzticēt vienīgi augstu stāvokli ieņemošam vīrietim. Ja ogle nodzistu, tā būtu droša zīme, ka sar­gājošie gari viņus ir pametuši, un Grods tiktu pazemināts no otrā svarīgākā līdz viszemāk stāvošajam vīrietim klanā; šādu pazemojumu viņš nevēlējās pieredzēt. Viņš bija uzņēmies lielu godu un nopietnu atbildību. Kamēr Grods rūpīgi novietoja sīko, kvēlojošo oglīti sausa posa iedobē un uzpūta to liesmās, sievietes darīja citus darbus. Ar metodēm, kas tika nodotas no paaudzes uz paaudzi, viņas ātri no­vilka ādu medījumam. Dažus mirkļus vēlāk, kad uguns bija kārtīgi iekūrusies, gaļa, uzdurta uz asiem zaļa koka iesmiem un uzstutēta uz diviem žuburotiem zariem, jau cepās. Augstās liesmas izžāvēja gaļu un iztecināja no tās sulu, un, ugunij pamazām izplēnot oglēs, no liesmu mēlēm nekas daudz nebija atlicis.