Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Āboliņa, lucernas un pieneņu jaunie dzinumi un maigās, jaunās lapiņas; baltdadži, kuriem pirms nogriešanas tika nolauzti dzeloņi, dažas agrās ogas un augļi. Smailās rokamās lāpstiņas rakšanai tika nepārtraukti izmantotas; nekas nevarēja glābties no sieviešu veik­lajām rokām. Šie darbarild tika izmantoti kā sviras, lai izkustinātu baļķus un noķertu tritonus un resnus, kārdinošus kāpurus; upēs tika meklēti saldūdens gliemeži un ar lāpstiņām grūsti ārā krastā; no zemes tika izrakti dažnedažādi sīpoli, gumi un saknes.

Tas viss atrada savu vietu sieviešu apmetņu ērtajās ielocēs vai grozu tukšajā stūrītī. Lielās lapas izmantoja ietīšanai, dažas no tām, piemēram, diždadzi, cepa. Arī sausie koka gabali, zariņi un zāle, un dzīvnieku mēsli ganībās tika savākti. Lai gan vēlāk vasarā izvēle būs daudz lielāka, barības pietika atliku likām - ja zināja, kur to mek­lēt.

Iza pacēla skatienu, kad pie viņas piekliboja vecs vīrs - pāri trīs­desmit. Visi jau atkal bija devušies ceļā. Viņam nebija ne nastu, ne ieroču, vienīgi gara nūja, uz kuras tas balstījās. Viņa labā kāja bija sakropļota un īsāka par kreiso, bet viņš pārvietojās ar pārsteidzošu vieglumu.

Vīra labais plecs un rokas augšdelms bija atrofējušies un izkaltusi roka zem elkoņa - amputēta. Tā kā kreisā puse bija pilnvērtīgi attīs­tīta: roka un plecs - spēcīgi, kāja - muskuļota, viņš izskatījās kā sasvēries uz sāniem. Vīra milzīgais galvaskauss bija vēl lielāks nekā pārējiem klana locekļiem: sarežģījumi dzemdībās bija padarījuši viņu par kropli uz mūžu.

Vecais vīrs bija Izas un Bruņa brālis, pirmdzimtais, un būtu kļuvis par vadoni, ja nebūtu šī nelaime. Viņam mugurā bija ādas apmetnis, piegriezts vīrišķīgā stilā, un uz muguras, tāpat kā pārējie vīri, viņš nesa silto zvērādu, kura tika izmantota arī gulēšanai. Bet viņam pie jostas karājās vairākas kules, un ar tādu pašu ādas segu kā sievietēm viņam pie muguras bija piestiprināts liels, izspīlēts priekšmets.

Viņa sejas kreisā puse bija atbaidoši rētaina, kreisās acs nebija vis­pār, bet labajā acī mirdzēja gudrība un vēl kas vairāk. Kaut arī vīrs kli­boja, viņš kustējās ar graciozitāti, stājā bija jaušama gudrība un pār­liecība par savu īpašo stāvokli klanā. Viņš bija Mogurs, visvarenākais burvis, visu klanu visvairāk godātais un cienītais svētais vīrs. Vīrs bija pārliecināts, ka nederīgais ķermenis viņam dots tādēļ, lai viņš varētu ieņemt starpnieka vietu saziņā ar garu pasauli, nevis atrastos klana priekšgalā. Daudzējādā ziņā viņam bija lielāka vara nekā jebkuram vadonim, un viņš to apzinājās. Vienīgi tuvākie radinieki atcerējās dzimšanas brīdī viņam doto vārdu un sauca to šajā vārdā.

- Kreb, - Iza sasveicinoties teica un apsveica viņa parādīšanos ar žestu, kas nozīmēja, ka viņa priecājas, ka tas ir viņai pievienojies.

-     Iza? - Mogurs ar jautājošu žestu norādīja uz bērnu, ko viņa nesa. Sieviete pavēra segu, un Krebs cieši aplūkoja mazo, pietvīkušo sejiņu. Viņa acs slīdēja lejup uz pietūkušo kāju un strutojošo ievai­nojumu, pēc tam atpakaļ uz zāļu sievu un izlasīja viņas acīs to, ko tās gribēja teikt. Meitene vaidēja, un Kreba izteiksme atmaiga. Viņš atzinīgi pamāja.

-    Labi, - viņš teica. Vārda skaņa bija zema un nāca no rīkles. Viņš parādīja žestu, kas nozīmēja: "Pietiekami daudzi ir miruši."

Krebs stāvēja blakus Izai. Viņam nebija jārīkojas saskaņā ar pie­ņemtajiem noteikumiem, kas noteica katra klana locekļa atrašanos un statusu; viņš varēja soļot blakus ikvienam, tai skaitā vadonim, ja viņš tā vēlējās. Mogurs stāvēja pāri un atstatus no klana striktās hierarhijas.

Brūns aizveda viņus labu gabalu prom no alu lauvu pēdām, pirms apstājās un izpētīja apkārtni. Aiz upes, cik vien tālu varēja saskatīt, stepe iestiepās zemā kalnienē, kas tālumā mijās ar plakanu, zaļu līdzenumu. Viņa skatienu nekas neaizšķērsoja. Vienīgi daži panīkuši koki, ko pastāvīgais vējš bija pārvērtis sastingušu kustību karikatū­rās, piešķīra atklātajai zemei perspektīvu un akcentēja tukšumu.

Netālu no horizonta putekļu mākonis liecināja par lielu platna- džu dzīvnieku baru, un Brūnam neciešami gribējās, kaut būtu varējis dot zīmi saviem medniekiem dzīties tiem pakaļ. Viņam aiz muguras mežā, kas izskatījās pavisam mazs uz plašās stepes fona, aiz zemāka­jiem lapu kokiem varēja redzēt vienīgi slaido skujkoku galotnes.

Šaipus upes stepe strauji izbeidzās, to nogrieza klints, kas tagad vēl atradās laba gājiena attālumā, turpmāk tā atvirzījās aizvien tā­lāk no priekšā esošās upes. Stāvās klints priekšējā siena saplūda ar majestātisku kalnu pakāji, kas neskaidri vīdēja tās tuvumā; kalnu virsotnes klāja ledāji, kas mirgoja spilgtā rozā, sarkanā, violetā un purpura krāsā, atstarojot rietošo sauli; likās, ka gigantiski, mirdzoši dārgakmeņi rotā majestātiskās virsotnes. Greznais skats aizkustināja pat praktisko vadoni.