Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Instinkts meiteni paniskās šausmās aizveda pie maza cauruma klints priekšpusē nelielā augstumā no zemes. Sāniem sāpot un cīno­ties pēc elpas, viņa iespraucās caurumā, kurā tik tikko varēja ielīst. Tā bija neliela, sekla ala, nedaudz platāka par spraugu. Šaurajā telpā viņa pagriezās, līdz varēja notupties uz ceļiem un ar muguru atspies­ties pret sienu, cenšoties saplūst ar pamatīgo klinti sev aiz mugu­ras.

Lauva, sasniedzis caurumu un sapratis, ka upuris ir izjaucis viņa nodomus, vīlies ierēcās. Bērns notrīcēja no draudīgajām skaņām un hipnotiskās izbailēs skatījās, kā kaķa ķetna ar asiem, izlaistiem nagiem lien aizvien tuvāk. Nespējot izvairīties, meitene vēroja, kā ķetna viņai tuvojas, un sāpēs spalgi iekliedzās, kad tā iecirtās viņas kreisajā ciskā, izvagojot to ar četrām dziļām paralēlām brūcēm.

Meitene locījās, lai izvairītos no ķetnas, un sataustīja nelielu iedobi tumšajā sienā pa kreisi no sevis. Viņa pievilka kājas, sačokurojās, cik vien cieši varēja, un aizturēja elpu. Ķetna atkal lēni iestiepās nelie­lajā caurumā, gandrīz aizsedzot trūcīgo gaismu, kas iespīdēja nišā, bet šoreiz neko neatrada. Lauva kādu laiku rēca, soļojot šurpu turpu cauruma priekšā.

Bērns palika neērtajā alā visu dienu, nakti un lielāko daļu nāka­mās dienas. Kāja bija uzpampusi, un strutojošā brūce nepārtraukti sāpēja, bet alas nelielajā telpā ar raupjajām sienām nebija vietas, lai pagrieztos vai izstaipītos. Lielākā daļa laika viņai pagāja kā murgs, izsalkumā, vientulībā un sāpju pilnās bailēs viņai rādījās briesmīgas zemestrīces un asi ilkņi. Taču tā nebija ne viņas brūce, ne izsalkums, pat ne sāpošais iedegums, kas meitenei beidzot lika izlīst no patvē­ruma. Tās bija slāpes.

Viņa bailīgi palūkojās ārā pa nelielo caurumu. Atstatus augošie vējā panīkušie vītols un priede upes malā meta garas novakares ēnas. Bērns ilgi pētīja ar zāli apaugušo zemes strēmeli un mirgojošo ūdeni aiz tās, līdz saņēma pietiekami daudz drosmes, lai līstu ārā no alas.

Viņa nolaizīja sasprēgājušās lūpas ar izkaltušu mēli, cieši nopētot apkārtni. Kustējās vienīgi vēja appūstā zāle. Lauvu ģimene bija aizgā­jusi. Lauvene, uztraukta par saviem mazuļiem un nemierīga, sajutusi svešā radījuma smaku tik tuvu alai, nolēma atrast saviem lauvēniem jaunu mājvietu.

Bērns izlīda no cauruma un pieslējās kājās. Galva dunēja, un acu priekšā mirgoja raibi plankumi. Sāpju viļņi pārņēma viņu pie katra soļa, un no brūcēm sūcās ārā biezs, dzeltenīgi zaļš šķidrums, kas tecēja lejup pa uztūkušo kāju.

Meitene nebija droša, ka tiks līdz ūdenim, taču slāpes bija stip­rākas par visu. Viņa nokrita uz ceļiem un pēdējos metrus turpināja rāpus, pēc tam izstiepās uz vēdera un lieliem, kāriem malkiem dzēra auksto ūdeni. Kad slāpes beidzot bija remdētas, meitene atkal centās pieslieties kājās, bet viņas izturības mērs bija pilns. Acu priekšā pel­dēja plankumi, galva griezās, apkārt viss satumsa, un viņa zaudēja samaņu.

Maitasputns, slinki riņķojot virs meitenes, vēroja nekustīgo veido­jumu, tad noslīdēja zemāk, lai izpētītu pamatīgāk.

2

Ceļinieku grupa šķērsoja upi tieši aiz ūdenskrituma, kur tā kļuva platāka un veidoja putas ap klintsakmeņiem, kuri slējās laukā no seklā ūdens. Viņi bija divdesmit pēc skaita, jauni un veci. Pirms ze­mestrīces, kas iznīcināja viņu alu, klanā bija pavisam divdesmit seši cilvēki. Priekšgalā soļoja divi vīri - tālu priekšā pulciņam sieviešu un bērnu, kurus no sāniem iekļāva pāris vecāku vīru. Jaunākie vīrieši rindu noslēdza.

Viņi soļoja gar plato upi, kas vijās un līkumoja pāri līdzenajai ste­pei, un vēroja riņķojošos maitasputnus. Lidojoši maitas rijēji parasti nozīmēja, ka tas, kas bija saistījis viņu uzmanību, ir vēl dzīvs. Vīrs, kurš soļoja priekšgalā, aizsteidzās izlūkot. Ievainots dzīvnieks med­niekiem bija viegli iegūstams laupījums, ja vien četrkājainajiem plē­soņām nebija līdzīgas domas.

Sieviete, kas bija savas pirmās grūtniecības vidējos mēnešos, so­ļoja citu sieviešu priekšgalā. Viņa redzēja, kā abi vīri īsu bridi lūkojas zemē un tad turpina iet tālāk. "Tam jābūt kādam plēsējam," viņa nosprieda. Klana ļaudis reti kad mielojās ar gaļēdājiem.

Viņa bija nedaudz vairāk nekā četras ar pusi pēdas gara, lieliem kauliem, drukna un līkām kājām, bet turējās stalti uz spēcīgiem, mus­kuļotiem stilbiem un kailām, plakanām pēdām. Viņas rokas, propor­cionāli garas attiecībā pret ķermeni, bija izliektas tāpat kā kājas. Viņai bija liels knābjveida deguns, žoklis, izvirzīts līdzīgi purnam, zoda nebija. Viņas zemā piere slīpi pārgāja lielā, garenā galvā, kas turējās uz īsa, drukna kalda. Galvas aizmugurē bija redzams kaula izaugums, pakauša bļodiņa, kas izcēla tās garumu.