Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila nespēja atraut acis no viņa, viņa pētīja vīrieša seju, it kā cenz­damās šajā vienā reizē apmierināt visas daudzu gadu laikā sakrājušās ilgas pēc cita cilvēka klātbūtnes. Tagad jau pirmā dīvainā jutoņa bija pārgājusi, viņa uztvēra šo jauno seju kā vienotu veselumu, ne tikai kā atsevišķus vaibstus. Jaunā sieviete vēlējās tai pieskarties, ar pirkstu pabraukāt pa vīrieša zodu, aptaustīt gaišās un gludās uzacis. Pēkšņi viņai kaut kas ienāca prātā!

No viņa acīm bija lijis ūdens! Viņa taču bija noslaucījusi mitrumu no vīrieša sejas; viņas pleci joprojām vēl bija mitri no viņa asarām. Viņa nodomāja: "Tātad ne tikai es viena tā daru. Krebs nekad nespēja saprast, kāpēc manas acis ūdeņo, kad man ir skumji, - nevienam citam klanā tā nekad nenotika. Krebs domāja, ka manām acīm ir kāda kaite. Bet arī vīrieša acis ūdeņoja, kad viņš bēdājās! Tātad Citu acis ūdeņo!"

Eilas nakts sēdēšana sardzē un spēcīgās emocijas bija beidzot viņu pievārējušas. Viņa aizmiga blakus vīrietim uz kažokādas, kaut arī bija vēl tikai pēcpusdiena. Pirms krēslas iestāšanās Jondalars pamodās. Viņš bija izslāpis un meklēja, ko padzerties, negribēdams modināt sievieti. Viņš dzirdēja ķēves un jaunā kumeliņa radītos trokšņus, bet spēja vie­nīgi saskatīt ķēves gaiši brūno spalvu - zirgs gulēja pie sienas otrpus alas ieejai.

Tad viņš paskatījās sievietē. Viņa gulēja uz muguras, galvu pagrie­zusi uz otru pusi. Jondalars varēja vienīgi saskatīt viņas zoda un kakla aprises, kā arī deguna formu. Atcerējies savu emociju uzplūdu, viņš sajutās nedaudz neērti, bet tad atcerējās iemeslu. Sāpes uzjundīja arī citas jūtas. Vīrietis juta, ka acīs riešas asaras, un tāpēc cieši tās aizvēra. Viņš centās nedomāt par Tonolanu, vispār ne par ko nedomāt. Drīz vi­ņam tas izdevās, un Jondalars aizmiga un gulēja līdz pat nakts vidum, kad viņa vaidi pamodināja Eilu.

Bija tumšs; pavards bija izdzisis. Eila sataustīja ceļu līdz pavardam, sameklēja posu un iekuru tajā vietā, kur bija pieradusi tos glabāt, pēc tam sadabūja ari uguns akmeni un kramu.

Jondalaram atkal bija sācies drudzis, bet viņš bija nomodā. Tomēr viņam likās, ka atkal ir iesnaudies. Viņš nespēja noticēt savām acīm - sieviete tik ātri bija iekūrusi uguni. Pamodies viņš pat nebija redzējis ogles kvēlojam.

Viņa atnesa vīrietim aukstu vītola mizas tēju, ko bija jau agrāk pa­gatavojusi. Piecēlies uz viena elkoņa, viņš pasniedzās pēc krūzes. Lai gan tēja bija rūgta, Jondalars nedaudz veldzēja slāpes. Vīrietis pazina tējas garšu - visi zināja vītola mizas ārstniecisko iedarbību, bet viņš gribēja padzerties tīru ūdeni. Vēl viņš izjuta vēlēšanos nolaist ūdeni, bet nemācēja nevienu no savām vēlmēm paskaidrot. Pacēlis krūzīti, kurā bija atradusies vītolu mizas tēja, viņš apgrieza otrādi, tādējādi parādot, ka tā ir tukša, pēc tam pielika to pie lūpām.

Eila saprata tūlīt: viņa atnesa ūdens somu, piepildīja krūzīti un at­stāja somu viņam blakus. Ūdens remdēja slāpes, bet padarīja vēl lielāku otru problēmu, un viņš sāka nepacietīgi dīdīties. Vīrieša rīcība lika sie­vietei saprast viņa vajadzību. Izņēmusi degošu koka pagali no pavarda, viņa devās uz savu mantu glabātavu. Meklējot kādu trauku, viņa tur atrada daudz citu vērtīgu lietu.

Viņa bija pagatavojusi akmens lampas, izgrebjot seklu iedobi, kurā iepildīt kausētus taukus un sūnu dakti, kaut ari pati viņa šis lampas nemaz nebija daudz lietojusi. Pavards parasti Eilu nodrošināja ar pie­tiekamu apgaismojumu. Jaunā sieviete paņēma lampu, sameklēja sūnu daktis un pūšļus ar sabiezējušiem taukiem. Ieraudzījusi blakus stāvam tukšu pūsli, Eila paņēma arī to.

Pilno pūsli ar taukiem sieviete nolika blakus pavardam, lai tas atkūst, bet tukšo aiznesa Jondalaram - tomēr nespēja paskaidrot, kam tas bija domāts. Atsējusi pūslim galu, viņa parādīja vīrietim atveri. Viņš izska­tījās samulsis, bet citas iespējas nebija. Sieviete atmeta segu, bet, kad viņa ar atvērtu ūdens somu pastiepās viņam starp kājām, Jondalars ātri vien saprata viņas domu gājienu un paņēma to no sievietes rokām.

Viņš jutās dīvaini, gulēdams uz muguras, nevis stāvēdams kājās un ļaudams urīna strūklai brīvi plūst. Eila redzēja vīrieša neērtības sajūtu un, pie sevis pasmaidījusi, devās pie pavarda, lai uzpildītu lampu. Viņa pie sevis nodomāja: "Vīrietis iepriekš nekad nav bijis smagi ievainots, vismaz ne tik smagi, ka nav varējis staigāt." Jondalars muļķīgi pasmai­dīja, kad Eila no viņa paņēma piepildīto ūdens somu un iznesa to ārā iztukšot. Atgriezusies sieviete atdeva viņam ūdens somu, lai izmanto, kad vien rodas tāda vajadzība, tad pabeidza pildīt lampā taukus un aizdedzināja sūnu dakti. Aiznesusi lampu pie gultas, viņa noņēma segu no vīrieša kājas. Kaut arī Jondalaram kāja sāpēja, viņš centās piecel­ties sēdus, lai uz to paskatītos. Eila palīdzēja viņam pieslieties sēdus. Ieraudzījis rētas uz savām krūtīm un rokām, viņš saprata, kāpēc labajā pusē sāpēja skaudrāk, tomēr vīrieti vairāk uztrauca asās sāpes kājā.

Viņš nezināja, cik pieredzējusi ārstniecībā ir šī sieviete. Vītola mizas tēja vēl neliecina par to, ka viņa ir dziedniece.