Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Ak, sieviete! - Jondalars noteica. - Tu varbūt daudz nerunā, bet, kad smaidi, tad esi tik jauka! - Vīrietis viņā ieraudzīja sievieti - ļoti pievilcīgu sievieti, un viņš sāka viņu tā ari uzlūkot.

Kaut kas tomēr bija atšķirīgs. Vīrietis joprojām smaidīja, bet viņa acis… Eila pamanīja, ka pavarda atblāzmā vīrieša acis izskatās tumši violetas, un tajās bija lasāms kaut kas vairāk par uzjautrinājumu. Viņa nezināja, kas slēpjas viņa skatienā, bet viņas ķermenis to zināja. Tas pazina aicinājumu un atbildēja ar to pašu pievilkšanas spēku; kaut kur dziļi sevi viņa sajuta kņudinošas sajūtas - tādas pašas, ko bija izjutusi toreiz, kad vēroja Vīnijas un bērā ērzeļa pārošanos. Vīrieša acis bija tik ne­atvairāmas, ka Eilai bija jāpiespiež sevi novērsties, strauji pagriežot galvu. Izvairīdamās ieskatīties magnētiski pievilcīgajās acīs, viņa sāka rosīties un taisnot gultas pārklājus, tad paņēma bļodiņu un piecēlās kājās.

- Šķiet, ka esi kautrīga, - Jondalars secināja, mazinādams sava ska­tiena intensitāti. Šī sieviete viņam atgādināja jaunu meiteni pirms Pirmās baudas rituāla. Viņš izjuta vieglu, bet neatvairāmu iekāri, ko šī rituāla laikā vienmēr bija izjutis pret jaunu sievieti; kaisle lika par sevi manīt arī cirkšņos. Un tad, sajutis sāpes kājā, Jondalars sāji pa­smaidīja un noteica: - Tā nu ir sanācis, neesmu vēl formā, lai ar to nodarbotos.

Viņš atlaidās gultā, atstumdams malā un izlīdzinādams zvērādas, ko Eila bija viņam apspraudījusi apkārt, un jutās nomocījies. Viss ķermenis sāpēja, un, kad viņš atcerējās, kāpēc, tad sāpēja vēl vairāk. Jondalars negribēja neko ne atcerēties, ne domāt. Vīrietis vienkārši gribēja aizvērt acis un aizmirsties, iegrimt nebūtībā, kas izbeigtu visas sāpes. Sajutis pieskārienu pie rokas, viņš atvēra acis un redzēja, ka Eila atnesusi krūzīti ar kādu šķidrumu. Norijis to, Jondalars drīz vien juta, ka sāpes norimst un viņu pārņem miegainība. Sieviete bija viņam kaut ko iede­vusi, kas to izraisīja, viņš to apjauta un bija par to pateicīgs, bet brīnījās - kā gan viņa varēja saprast, kas viņam nepieciešams, ja pats par to nebija bildis ne vārda?

Eila bija pamanījusi vīrieša sejas grimasi un labi zināja ievainojumu apmērus. Būdama pieredzējusi zāļu sieva, viņa jau laikus bija sagata­vojusi velnābola uzlējumu, pirms viņš vēl bija pamodies. Jaunā sieviete vēroja, kā krunciņas Jondalara pierē iztaisnojas un ķermenis atslābst; tad nodzēsa lampu un uzbēra pavardam valni. Sakārtojusi zvērādu, ko bija izmantojusi, gulēdama viņam blakus, Eila konstatēja, ka viņai pašai miegs nemaz vēl nenāk.

Vadīdamās pēc gailošajām oglēm, Eila devās uz alas izeju, bet, izdzir­dējusi Vīnijas kluso zviedzienu, piegāja pie savas draudzenes. Redzot ķēvīti guļam, sieviete nopriecājās. Pēc kumeļa nākšanas pasaulē Vīnija bija kļuvusi nervoza, jo saoda alā sveša vīrieša smaku. Tātad Vīnija bija pieņēmusi svešā vīrieša klātbūtni, ja jau šobrīd jutās mierīga un gulēja. Eila apsēdās blakus Vīnijai - pie zirdziņa krūtīm, netālu no kakla, lai varētu paglāstīt Vīnijas galvu un pakasīt ap ausīm. Kumeliņš, kas bija gulējis pie ķēves pupa, kļuva ziņkārīgs. Viņš iebāza savu purniņu pa vidu. Eila paglāstīja un pakasīja mazo dvēselīti, tad izstiepa pirkstus. Viņa sajuta pirkstu zīšanu, bet kumeliņš drīz vien tos atlaida, jo at­klāja, ka sievietei priekš viņa nekā nav. Viņa mamma apmierināja mazā kumeliņa zīšanas kāri.

"Vīnij, tev ir burvīgs mazulis! Tas izaugs spēcīgs un veselīgs, tieši tāds pats kā tu. Grūti tam noticēt. Pēc visa šī laika es vairs neesmu viena." Eilas acīs parādījās negaidītas asaras. "Cik gan daudz mēnešu pie debesīm jau bija nomainījušies, kopš mani nolādēja, un es nevienu nebiju satikusi. Un tagad manā alā kāds ir. Tas ir vīrietis, Vīnij. Citu vīrietis, un man šķiet, ka viņš izdzīvos." Ar plaukstas virspusi Eila no­trauca asaras. "Arī vīrieša acis tāpat ūdeņoja kā manējās, un viņš man uzsmaidīja. Arī es viņam atsmaidīju pretī.

Es esmu viena no Citiem, tieši kā Krebs teica. Iza man pieteica samek­lēt savas cilts ļaudis, atrast sev vīrieti. Vīnij! Vai viņš ir mans vīrietis? Vai viņš tika atsūtīts šeit man? Vai mans totēms viņu atsūtīja?

Mazulis! Mazulis man viņu parādīja! Viņš bija izvēlēts, tieši tāpat kā es. Mans Mazulis - alu lauvas bērns, ko mans totēms atsūtīja, - viņu pārbaudīja un iezīmēja. Tagad arī šī vīrieša totēms ir Alu Lauva. Tas nozīmē, ka viņš var kļūt par manu vīrieti. Vīrietis, kam ir Alu Lauvas totēms, būs pietiekami stiprs sievietei, kurai arī ir Alu Lauvas totēms. Man pat vēl varētu būt arī citi bērni."

Eila sarauca pieri. "Bet bērnus nerada totēmi. Zinu, ka Brouds aizsāka Durku, kad ielika manī savu locekli. Vīrieši aizsāk bērnus, nevis totēmi. Don-da-lāh ir vīrietis…"

Pēkšņi Eila iedomājās par vīrieša locekli, kas bija piebriedis no vaja­dzības nolaist ūdeni, un atcerējās Jondalara mulsinoši zilās acis. Jaunā sieviete sajuta sevī dīvainu pulsāciju, kas radīja viņā nemieru. Kāpēc viņu pārņēmušas šīs dīvainās sajūtas? Tās bija sākušās tad, kad viņa vēroja Vīniju un bēro zirgu…