Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Zelandoni vīrietis saprata: uz izgatavotajiem priekšmetiem nav ne iegrebumu, ne ornamentu, bet tie ir izgatavoti ar visīstāko amatnieka prasmi. Ādas un kažokādas bija apstrādātas ar lielu prasmi un rūpību - tomēr neviens gabals nebija piegriezts pēc formas, sašūts vai sasiets kopā; neviens priekšmets nebija rotāts krellītēm vai putnu spalvām, krā­sots vai jebkādā citā veidā izrotāts. Tomēr sieviete bija sašuvusi viņa kāju. Tās bija dīvainas pretrunas, un šī sieviete viņam joprojām šķita mīkla.

Jondalars bija redzējis, kā Eila sagatavo pavardu, bet tā īsti nebija tam piegriezis vērību. Viņš bija raudzījies, kā viņa vairākas reizes aizdedzina pavardu. Laikam ejot, viņš sāka brīnīties, kāpēc sieviete pavarda iekuršanai neatnesa kādu ogli no tā ugunskura, kur bija gata­vojusi maltīti, un tad secināja, ka tas droši vien jau bija izdzisis. Viņš skatījās, kā sieviete savāc ātri degošo posu, paņem pāris akmeņu, sasit tos kopā un uzpūš liesmiņu. Tas tika izdarīts tik ātri, ka uguns sāka kurties, pirms vēl viņš apjauta, ko sieviete bija izdarījusi.

- Lielā Māte! Kā tu tik ātri iekūri uguni? - Kā pa miglu viņš atcerējās, ka arī naktī viņai bija izdevies tikpat ātri iekurt uguni, bet toreiz bija to pierakstījis uz savu murgu rēķina.

Izdzirdējusi vīrieša izbrīnīto reakciju, Eila pagriezās un pavērās viņā ar zobgalīgu skatienu.

-    Kā tu iekūri to pavardu? - Jondalars pajautāja vēlreiz, paliekdamies uz priekšu. - Ak Doni! Viņa nesaprot ne vārda, ko es saku. - Viņš iz­misumā pacēla rokas. - Vai tu maz zini, ko nupat izdarīji? Panāc šurp, Eila, - viņš ar žestu paaicināja sievieti pie sevis.

Viņa pienāca nekavējoties; šī bija pirmā reize, kad viņa redzēja vīrieti parādām žestu, kas kaut ko nozīmēja. Viņš bija par kaut ko nedaudz uztraucies; savilkusi pieri grumbās, Eila koncentrējās uz viņa vārdiem, vēlēdamās, kaut varētu tos saprast.

-    Kā tu iekūri uguni? - Jondalars vēlreiz pajautāja, lēnām un skaidri izrunādams vārdus, it kā tas kaut kā palīdzētu sievietei tos saprast, un ar roku norādīja uz pavarda pusi.

-     Ug…? - Eila mēģināja atkārtot viņa pēdējo vārdu. Kaut kas bija svarīgs. Viņa trīcēja no koncentrēšanās, mēģinādama ar visiem spēkiem vīrieti saprast.

-     Uguni! Uguni! Jā, uguni! - viņš kliedza, žestikulēdams uz liesmu pusi. - Vai tu maz aptver, ko tas varētu nozīmēt, ja cilvēki mācētu tik ātri iekurt uguni?

-     Ugn…?

-    Jā, kā to tur, - Jondalars sacīja, ar pirkstu rādīdams gaisā uz pa­varda pusi. - Kā tev tas izdevās?

Eila piecēlās, piegāja pie pavarda un norādīja uz to. - Ugn? - viņa jautāja.

Vīrietis izdvesa nopūtu un atlaidās kažokādās, pēkšņi aptvēris, ka bija piespiedis sievietei saprast vārdus, ko viņa nezināja. - Piedod, Eila! Tas gan bija muļķīgi no manas puses. Kā gan tu vari man izstāstīt, ko tu darīji, ja nemaz nesaproti, ko es jautāju?

Spriedze bija izzudusi. Jondalars aizvēra acis, juzdamies iztukšots un izmisis, bet Eila bija sajūsmā. Viņai bija viens vārds. Tikai viens, bet tas bija pats sākums. Kā lai viņa turpina apgūt vārdus? Kā gan viņa varētu palūgt vīrietim iemācīt vēl vairāk vārdu, pastāstīt, ka viņai jāiemācās runāt?

-     Don-da-lāh…? - Viņš atvēra acis. Eila vēlreiz norādīja uz pavardu. -Ugn?

-    Uguns, jā, tā ir uguns, - viņš atbildēja, piekrītoši mādams ar galvu. Tad, sajuzdamies noguris, viņš atkal aizvēra acis; bija nedaudz muļķīgi tā satraukties; vīrieti nomocīja gan fiziskās, gan morālās sāpes.

Vīrieti tas neinteresēja. Ko gan Eila varētu izdarīt, lai viņš saprastu? Sieviete jutās tik apjukusi, tik dusmīga par to, ka nemācēja izdomāt, kā lai savu vajadzību paskaidro. Viņa mēģināja vēlreiz.

-    Don-da-lāh? - Eila pagaidīja, līdz vīrietis atkal atver acis. - Ugn? - viņa jautāja ar cerīgu lūgumu acis.

-     Ko gan viņa vēlas? - Jondalars nesaprata, viņa ziņkārība ņēma virsroku. - Kas ir ar to uguni, Eila?

Vērojot vīrieša plecus un sejas izteiksmi, jaunā sieviete nojauta, ka Jondalars kaut ko jautā. Viņš pievērsa uzmanību. Eila pavērās apkārt, mēģinādama izdomāt, kā lai viņam to pasaka, un ieraudzīja blakus pavardam stāvam malku. Viņa pacēla vienu sprunguli, pienesa viņam klāt, pacēla gaisā un jautājoši paskatījās.

Jondalara pierē neziņā parādījās grumbas, tad pēkšņi iztaisnojās, jo viņš nodomāja, ka sāk saprast. - Vai gribi zināt, kā to sauc? - viņš jautāja, nobrīnīdamies par sievietes pēkšņo vēlmi iemācīties valodu, kad iepriekš viņa nebija izrādījusi nekādu interesi par sazināšanos. Runā­šana! Viņa neapmainījās vārdiem, bet gan mācījās runāt! Vai tas varēja būt iemesls, kāpēc viņa bija tik klusa? Jo nemācēja runāt?

Jondalars pieskārās sprungulim Eilas rokā. - Koks, - viņš paskaid­roja.

Eilas satrauktā elpa izlauzās uz āru, viņa pat nebija zinājusi, ka nav elpojusi. - Ks? - viņa centās atkārtot.

-     Koks, - Jondalars lēnām atkārtoja, pārspīlēti skaidri izrunādams šo vārdu.

-    Ouuks, - Eila atkal centās, mēģinādama ar muti atdarināt vīrieša izrunātās skaņas.

-     Nu jau ir labāk, - viņš atzinīgi pamāja.