Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eilas kaulu uzbūve, sejas forma un vaigu kauli salīdzinājumā ar Ze­landoni sieviešu izskatu liecināja par ārzemniecisku izcelsmi, bet citādā ziņā šajā sievietē nebija nekā neparasta, izņemot to, ka viņa bija bri- numdaiļa. Tagad, kārtīgi nopētījis, Jondalars secināja, ka šajā sievietē ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs valdzinājums. Viņas vaibstiem pie­mita tāds šarms, kas, mērot pēc jebkuriem standartiem, tiktu atzīts par skaistu.

Eilas matu sakārtojums - mati bija sadalīti vienādās šķipsnās un sapīti bizītēs, kas sānos un pakausī bija atstātas dabiskā garumā un priekšpusē savītas mezglā, - nebija nevienai citai redzēts, bet viņš bija vērojis visdažādākos un neparastākos matu sakārtojumus. Dažas garās bizes bija atpinušās, vaļīgās matu cirtas aizliktas aiz ausīm vai arī at­risušas brīvi karājās, un viens vaigs bija nosmērēts ar ogli. Jondalars saprata, ka Eila nebija no viņa ne uz mirkli atkāpusies, kopš viņš atguvis samaņu un droši vien arī pirms tam. Neviens nevarētu sūdzēties par tādu aprūpi…

Vīrieša domu gājiens aprāvās, kad Eila atvēra acis un pārsteigta uz viņu paskatījās.

Viņa nebija pieradusi atvērt acis un ieraudzīt sevi nolūkojamies otru seju, īpaši jau ar tik burvīgi zilām acīm un izspūrušiem blondiem ma­tiem. Sieviete tik ātri piecēlās sēdus, ka viņai uz mirkli noreiba galva, bet drīz vien viņa atguvās un devās sabikstīt pavardu. Tas bija izdzisis; viņa atkal bija aizmirsusi uzbērt valni. Eila savāca nepieciešamās lietas, lai iekurtu uguni no jauna.

-    Eila, vai tu man parādīsi, kā iekurināt pavardu? - Jondalars jautāja, kad viņa bija paņēmusi akmeņus. Šoreiz viņa saprata.

-     Nav grūti, - Eila atbildēja un atnesa tuvāk pie gultas visus ne­pieciešamos piederumus un uguns akmeņus. - Eila rāda. - Viņa node­monstrēja, kā sasist akmeņus kopā, tad sakrāva čupiņā saplēstas koka mizas un uguns zāles pūciņas un iedeva vīrietim rokās krama gabalu un dzelzs pirītu.

Jondalars uzreiz pazina kramu - un pie sevis nodomāja, ka ari otra akmens gabalus bija kaut kur redzējis, bet pats nekad nebūtu iedomājies tos sasist kopā, it īpaši jau lai iekurtu uguni. Viņš tos sasita kopā, kā Eila bija to darījusi. Sanāca tikai ātrs sitiens, bet viņam likās, ka bija redzējis mazu dzirksteli. Vīrietis vēlreiz sasita akmeņus kopā, joprojām neticēdams, par spīti tam, ka bija redzējis Eilu to darām, ka no diviem akmeņiem var iegūt uguni. No aukstajiem akmeņiem izšāvās pamatīga dzirkstele. Sākumā viņš bija pārsteigts, tad priecīgi satraukts. Vēl pēc pāris mēģinājumiem un ar nelielu Eilas palīdzību blakus gultai jau dega mazs ugunskurs. Jondalars vēlreiz paskatījās uz abiem akmeņiem.

-     Kas tevi iemācīja tā iegūt uguni?

Viņa saprata jautājumu, bet nemācēja viņam to izskaidrot. - Eila pati, - viņa sacīja.

-    Jā, es zinu, ka tu to māki, bet kas tev to parādīja?

-     Eila… parādīja. - Kā gan lai viņa pastāsta par to dienu, kad pa­vards bija izdzisis un rokas cirvītis salūzis, un viņa bija atklājusi uguns akmeni? Uz brīdi Eila apņēma galvu rokām, cenzdamās atrast, kā lai to izskaidro, tad, paskatījusies uz Jondalaru, papurināja galvu. - Eila nerunāt labi.

Vīrietis juta, ka viņa atzīs savu sakāvi. - Tu runāsi, Eila, un tad tu man to pastāstīsi. Tas notiks jau ļoti drīz - tu esi pārsteidzoša sieviete. - Tad Jondalars pasmaidīja. - Šodien es iešu ārā, labi?

-    Eila paskatīsies… - Viņa pacēla apsegus un pārbaudīja kāju. Vietās, kur bija bijuši mezgliņi, tagad bija izveidojušās mazas krevelītes, un kāja jau izskatījās gandrīz sadzijusi. Bija pienācis laiks nostādīt vīrieti uz kājām un novērtēt bojājumus. - Jā, Don-da-lāh iet ārā.

Jaunā zāļu sieva ieraudzīja Jondalara platāko smaidu, ko bija līdz šim redzējusi. Viņš jutās kā puika, kas pēc garās ziemas bezdarbības tūlīt dosies uz Vasaras sapulci. - Nu tad ejam, sieviete! - Jondalars atmeta zvērādas, nepacietībā degdams piecelties kājās un iet ārā.

Vīrieša puiciskā sajūsma pārņēma ari Eilu. Ari viņa atsmaidija, bet nedaudz viņu apvaldīja. - Don-da-lāh ēdis ēdienu.

Padzert tēju un pagatavot rīta maltīti, kas jau iepriekšējā vakarā bija sarūpēta, neprasīja ilgu laiku. Eila aiznesa graudus ari Vīnijai un pāris brīžu pavadīja pie savas draudzenes, sukājot un kārtīgi viņu noberžot, pie viena to izdarot arī mazajam kumeliņam. Jondalars viņu vēroja. Viņš jau agrāk bija uzmanīgi skatījies, bet šoreiz pirmoreiz pamanīja, ka Eila atdarina zirga zviedziena skaņu un izdveš pāris aprautu rīkles skaņu. Sievietes roku kustības un žesti viņam neko nenozīmēja - viņš tos neredzēja, nezināja, ka tā bija svarīga valodas sastāvdaļa, kā viņa sarunājās ar zirgu, bet Jondalars saprata, ka neizprotamā veidā Eila ar zirgu sazinās. Viņam pat radās stipra pārliecība, ka dzīvnieks viņu saprot.