Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eilai apmīļojot ķēvi un kumeliņu, vīrietis brīnījās - kādu maģiju šī jaunā sieviete izmanto, lai savaldzinātu dzīvniekus? Arī viņš pats jutās nedaudz apburts, pārsteigts un iepriecināts, kad Eila pie viņa pieveda ķēvi un kumeliņu. Nekad agrāk Jondalaram nebija nācies paglaudīt zirgu, ne ari tik tuvu aplūkot tikko dzimušu, pūkainu kumeliņu. Zelandoni vīrieti pārsteidza dzīvnieku absolūtais baiļu trūkums. Izskatījās, ka pēc pirma­jiem uzmanīgajiem glāstiem kumeliņš izrāda īpašu patiku pret Jondalaru, jo viņš precīzi atrada īstās vietas, kur mazuli paglāstīt un pakasīt.

Viņš atcerējās, ka nebija Eilai pateicis vārdu, kādā jāsauc šis dzīv­nieks, un, norādīdams uz to, sacīja: - Zirgs.

Bet Vīnijai jau bija iedots vārds - vārds, kas tika radīts no skaņām, tieši tāpat kā Jondalara un Eilas vārdi. Eila pašūpoja galvu. - Nē, - viņa sacīja, - Vīnija.

Jondalaram šīs skaņas neatgādināja vārdu - tās izklausījās pēc zirga zviedziena precīzas atdarināšanas. Vīrietis jutās pārsteigts. Tātad Eila nespēja sarunāties cilvēku valodā, bet spēja runāt kā zirgs? Sarunāties ar zirgu? Viņš izjuta bijību; tā bija spēcīga maģija.

Eila nodomāja, ka Jondalara apmulsušais izskats norāda uz to, ka viņš nav sapratis. Mēģinādama izskaidrot, sieviete pieskārās sev pie krūtīm un pateica savu vārdu. Tad, norādot uz Jondalaru, pateica viņa vārdu. Pēc tam, norādīdama uz zirgu, atkal atkārtoja vārdu, kas izklausījās pēc maiga zviedziena.

- Vai tas ir ķēves vārds? Eila, es nespēju šādu skaņu izrunāt. Es nemāku sarunāties ar zirgiem.

Pēc kāda mirkļa un vēl pacietīgākas skaidrošanas jaunais Zelandoni vīrietis pamēģināja šo skaņu atdarināt, bet tā vairāk līdzinājās vārdam un tā arī izklausījās.

Izrādījās, ka Eila ar to bija apmierināta, un viņa aizveda abus zirgus atpakaļ uz Vīnijas vietu alā. - Vīnij, Don-da-lāh man māca vārdus. Es iemācīšos visus viņa vārdus, bet man bija viņam jāpasaka tavs vārds. Mums būs arī jāizdomā vārds tavam mazulim… Kā tu domā, varbūt vīrietim patiktu iedot kādu vārdu tavam kumeliņam?

Jondalars bija dzirdējis par dažiem izciliem dziedniekiem, kuriem piemita spēja atvilināt dzīvniekus pie medniekiem. Daži no šiem dzied­niekiem pat spēja atdarināt kādu konkrētu dzīvnieku skaņas, kas ļāva tiem pieiet zvēriem tuvāk. Bet viņš nekad nebija dzirdējis ne par vienu cilvēku, kas būtu pratis sarunāties ar dzīvniekiem vai būtu spējis pie­runāt dzīvnieku dzīvot ar viņu kopā. Tieši pateicoties Eilai, savvaļas ķēve bija dzemdējusi viņa acu priekšā un pat ļāvusi pieskarties savam kumeliņam. Pēkšņi ar izbrīnu un nelielām bailēm Jondalars saprata, ko sieviete bija izdarījusi. Kas viņa tāda bija? Kādas burvju spējas vi­ņai piemita? Bet, kad viņa smaidīdama pienāca klāt, tad izskatījās pēc parastas sievietes - tikai pēc parastas sievietes, kas spēj sarunāties ar zirgiem, bet nemāk sazināties ar cilvēkiem.

-     Don-da-lāh iet ārā?

Viņš jau gandrīz bija aizmirsis. Vīrieša sejā atspoguļojās nepacie­tīgs prieks; pirms Eila paspēja viņam palīdzēt, Jondalars jau mēģināja celties kājās. Bet tad viņa entuziasms izplēnēja. Viņš sajutās vārgs, un kustēšanās sagādāja sāpes. Uznāca reibonis un slikta dūša, tad atkal pārgāja. Jaunā zāļu sieva vēroja, kā vīrieša sejas izteiksmē mijās dedzīgs smaids ar sāpēm, un tad viņš pēkšņi nobālēja.

-     Man noderētu neliela palīdzība, - viņš sacīja. Viņa smaids bija saspringts, bet dedzīgs.

-     Eila palīdzēs, - viņa sacīja, piedāvādama savu plecu un roku palī­dzībai. Sākumā viņš negribēja sievieti apgrūtināt, atbalstoties ar visu svaru, bet, tā kā viņa tīri labi tika galā, bija spēcīga un mācēja nostatīt viņu uz kājām, Jondalars palīdzību pieņēma.

Atbalstījies uz žāvējamās kārts staba, vīrietis beidzot nostājās uz savas veselās kājas, un, kad Eila uz puisi paskatījās, viņas žoklis atkārās un acis pārsteigumā iepletās. Eilas galva knapi sniedzās līdz vīrieša zodam. Viņa zināja, ka ir daudz garāka par klana vīriešiem, bet nebija iedomājusies, ka, pieceļoties kājās, Jondalars būs tik garš. Viņa nekad nebija redzējusi tik garu cilvēku.

Kopš bērnības sievietei vēl ne reizi nebija nācies skatīties uz kādu no apakšas uz augšu. Pat pirms Eila vēl bija sasniegusi savu maksimālo auguma garumu, viņa jau bija visgarākā visā klanā, pat garāka par vi­siem vīriem. Viņa allaž bija uzskatīta par lielu un neglītu; pārāk garu, pārāk bālu un ar pārāk plakanu seju. Neviens vīrietis viņu negribēja, pat arī pēc tam ne, kad Eilas spēcīgais totēms bija sakauts, un viņiem visiem patika domāt, ka viņu totēms ir pievārējis Alu Lauvu un padarījis Eilu grūtu; negribēja to atzīt pat tad, kad zināja, ka Eilas bērns būs nelaimīgs, ja māte viņu dzemdēs, pirms kāds vīrietis būs viņu pieņēmis pie sava pavarda. Un Durks bija nelaimīgs. Klans negribēja ļaut viņas bērnam dzīvot. Viņi teica, ka Durks esot kropls, bet pēc tam Brūns viņu tik un tā pieņēma. Eilas dēls bija pārvarējis savu nolemtību. Viņš pārvarēs arī mātes zaudējumu. Un pieaudzis Durks būs gara auguma vīrs - Eila jau to zināja pirms aiziešanas no klana -, bet ne tik garš kā Jondalars.