Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eilas sirds neprātīgi sitās. Vai viņš saprata? Jaunā sieviete izmisīgi meklēja vēl kaut ko, lai process turpinātos. Viņa ieraudzīja krūzīti. Pa­cēlusi trauciņu, viņa izstiepa to rokā.

-    Vai tu centies panākt, lai iemācu tev runāt?

Eila nesaprata, pašūpoja galvu un vēlreiz izstiepa krūzīti.

-    Kas tu esi, Eila? No kurienes tu esi? Kā tu māki… darīt visu to, ko tu dari, bet nemāki runāt? Tu esi liels noslēpums, bet, lai man reiz izdotos kaut ko par tevi uzzināt, tad šķiet, ka būs jāiemāca tev runāt.

Jaunā sieviete apsēdās uz kažokādas, blakus Jondalaram, nepacie­tīgi gaidīdama vārdu, joprojām turēdama rokās krūzīti. Eila baidījās, ka, pateicis tik daudz vārdu, viņš aizmirsīs par to vārdu, ko Eila bija prasījusi. Viņa vēlreiz izstiepa krūzīti uz Jondalara pusi.

-     Ko tu gribi? Vārdu "dzert" vai "krūzīte"? Šķiet, ka tam nav no­zīmes. - Jondalars pieskārās traukam, ko Eila turēja rokā. - Krūze, - viņš sacīja.

-    Kghū, - Eila atkārtoja, tad atviegloti pasmaidīja.

Jondalars turpināja Eilas uzsākto spēli. Viņš pasniedzās pēc ūdens somas ar svaigu ūdeni, ko Eila bija viņam atstājusi, un ielēja to krūzītē.

-    Ūdens, - vīrietis sacīja.

-    Ūdh.

-    Pamēģini vēlreiz: ūdens, - viņš mudināja.

-    Ūd-ēh-dā.

Jondalars pamāja, tad, pielicis krūzīti pie lūpām, iedzēra malciņu.

-    Dzert, - viņš teica. - Dzert ūdeni.

- Dzrrt, - Eila atkārtoja, jau izrunādama diezgan skaidri, tikai pa­stiepdama burtu "r" un kaut kā šo vārdu norīdama. - Dzrrt ūdēhdā.

21

- Eila, es nevaru vairs izturēt visu laiku atrasties iekšā, šajā alā. Paskaties, kā spīd saule! Esmu jau pietiekami izārstējies, lai nedaudz izkustētos, vismaz tepat ārā no alas.

Eila nesaprata visu, ko Jondalars sacīja, taču pietiekami, lai nojaustu vīrieša vēlmi un justu viņam līdzi. - Mezgli, - viņa sacīja, pieskardamās vienai no šuvēm. - Mezgli ārā. Rītā apskatīt kāju.

Jondalars pasmaidīja, it kā būtu uzvarējis kaujā. - Tu grasies izņemt mezglus, un tad, rīt no rīta, es varēšu iziet ārā no alas?

Vai nu ar valodas problēmām, vai arī bez tām Eila negrasījās pie­kāpties ne par soli vairāk, kā bija iecerējusi. - Redzi, - viņa stingri atkārtoja. - Eila skatīsies. - Viņa cīnījās, lai ar savu ierobežoto vārdu krājumu izteiktos. - Kāja ne… dzīst, Don-da-lāh ne ārā.

Jondalars atkal pasmaidīja. Viņš zināja, ka ar savu sūdzēšanos bija pārspīlējis, cerēdams, ka viņa piekritīs, bet bija tīri vai iepriecināts, ka, cenzdamās paskaidrot, Eila neuzķērās uz viņa viltīgo gājienu un palika pie sava viedokļa. Varbūt rīt viņš vēl netiks ārā no alas, bet tas nozīmē to, ka galu galā viņa ātrāk iemācīsies runāt.

Eilas mācīšana runāt bija kļuvusi viņam par izaicinājumu, sievietes panākumi viņu iepriecināja, kaut ari tie bija nevienmērīgi. Jondalaru ieintriģēja viņas mācīšanās metode. Eilas vārdu krājums šobrīd jau bija pārsteidzoši liels; šķita, ka viņa spēj atcerēties vārdus tik ātri, cik vien viņš spēj tos mācīt. Zelandoni vīrietis bija pavadījis lielāko pēcpusdienas daļu, saukdams Eilai vārdus, kurus abi vien spēja iedomāties, un, kad viņi bija beiguši, jaunā sieviete prata atkārtot katru iemācīto vārdu ar tā pareizo saistību. Bet problēmas radīja izruna. Dažas skaņas Eila nespēja pareizi izrunāt, lai kā viņa ari censtos, un centās viņa ļoti.

Tomēr vīrietim patika, kā jaunā sieviete runāja. Viņas balsij piemita zems, patīkams tembrs, un dīvainais akcents viņu padarīja eksotisku. Jondalars nolēma vēl nelabot viņas teikumu veidošanas manieri. Pareizā runa nāks vēlāk. Eilas īstā cīņa ar valodu sākās tad, kad viņa mācīties vārdus, kas apzīmēja specifiskas lietas un darbības. Ari vienkāršākie abstraktie jēdzieni radīja problēmas - Eila gribēja atdalīt katru krāsas niansi ar atsevišķu vārdu, un viņai radās grūtības saprast, ka tumši zaļā priede un gaiši zaļais vītols abi tiek apzīmēti ar pamatkrāsas vārdu zaļš. Kad viņa uztvēra šo principu, šķita, ka tas nāk kā atklāsme vai sen aizmirstas atmiņas.

Reiz Jondalars ļoti labvēlīgi atsaucās par Eilas izcilo atmiņu, bet viņai bija grūti to saprast vai noticēt viņam.

- Nē, Don-da-lāh. Eilai nav laba atmiņa. Eila cenšas, maza meitene Eila grib labu… atmiņu. Nav labi. Cenšas, cenšas, visu laiku cenšas.

Pašūpodams galvu, Jondalars nodomāja: kaut viņam būtu tikpat laba atmiņa kā Eilai un kaut viņa vēlēšanās kaut ko iemācīties būtu tikpat spēcīga un apņēmības pilna. Ar katru nākamo dienu viņš saskatīja Eilā progresu, kaut arī pati Eila nekad nebija ar sevi apmierināta. Lai gan viņu spēja sazināties palielinājās, sievietes noslēpums padziļinājās. Jo vairāk viņš par Eilu uzzināja, jo uz vairākiem jautājumiem nepacietīgi vēlējās saņemt atbildi. Dažās lietās Eila bija apbrīnojami prasmīga un zinoša, bet citās - pilnīgi naiva un nezinoša, tāpēc Jondalars nekad nesaprata, ko no viņas sagaidīt. Dažas no sievietes spējām - piemēram, uguns iekuršana - bija daudz progresīvākas, nekā viņš jebkad agrāk bija redzējis, bet citos jautājumos Eilas izpratne bija tik primitīva, ka viņš nespēja tam noticēt.