Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

"Tumšais bēris! Un tagad Vīnijai ir tumši brūns kumeliņš! Tas ērzelis aizsāka viņā kumeliņu. Don-da-lāh varētu aizsākt bērniņu manī. Viņš varētu būt mans vīrietis…

Bet ja nu viņš mani negrib? Iza sacīja, ka vīrieši to darot tad, ja vi­ņiem sieviete patīkot. Vairums vīriešu tā darot. Broudam es nepatiku. Man nebūtu nekas pretī, ja Don-da-lāh…" Pēkšņi Eila nosarka. "Es taču esmu tik liela un neglīta! Kāpēc lai viņš gribētu to darīt ar mani? Kāpēc lai viņš gribētu mani par savu sievieti? Viņam jau varbūt ir sieviete. Un ja nu viņš gribēs aiziet?

Viņš nedrīkst aiziet. Viņam jāiemāca man vārdi. Vai viņš paliktu, ja es iemācītos saprast viņa vārdus?

Es tos iemācīšos. Es iemācīšos visus viņa vārdus. Tad varbūt viņš paliks, pat ja esmu liela un neglīta. Vīrietis tagad nedrīkst aiziet. Es tik ilgu laiku esmu bijusi viena."

Eila pielēca kājās un, juzdama gandrīz vai paniku, izgāja ārā no alas. Melnā tumsa jau pieņēma samtaini tumšzilu nokrāsu; nakts gandrīz bija beigusies. Sieviete vēroja, kā koki un pazīstamā ainava atgūst savas pierastās aprises. Viņa vēlējās ieiet alā un atkal paskatīties uz vīrieti, bet šo vēlmi apspieda. Tad iedomājās, ka vajadzētu viņam brokastīs sagādāt kādu svaigu medījumu, un devās pēc lingas.

"Varbūt viņam nepatiks, ka es medīju?" Viņa atcerējās: "Es jau no­lēmu, ka neļaušu nevienam sevi apturēt," - bet pēc lingas iekšā negāja. Eila noskrēja lejā upmalā, noņēma apmetni un devās rīta peldē. Sajūta bija īpaši laba, un sievietei likās, ka ūdens aizskalo viņas dvēseles satrau­kumu. Pēc pavasara plūdiem vairs neeksistēja Eilas mīļākā zvejas vieta, bet lejup pa straumi, tepat netālu, viņa bija atklājusi kādu citu vietu.

Jondalars pamodās no ēdiena smaržas un apzinājās, ka ir izsalcis. Vīrietis izmantoja ūdens somu, lai atvieglotos, un viņam izdevās pie­celties sēdus un pavērties apkārt. Sieviete bija izgājusi, tāpat ari ķēve un jaundzimušais kumeliņš, bet tā vieta, kur bija iekārtojušies zirgi, iz­skatījās attāli līdzīga vienīgajai otrajai guļvietai, kas atradās alā, turklāt te bija tikai viens pavards. Tātad sieviete te tiešām dzivoja viena pati, ja neskaita zirgus, un tos nevar uzskatīt par cilvēciskām būtnēm.

Bet tādā gadījumā - kur tad bija viņas ļaudis? Vai šeit blakus atradās vēl citas alas? Varbūt šie ļaudis devušies ilgstošā medību ceļojumā? Glabātavā atradās dažādi alas piederumi, zvērādas un ģērētas ādas, uz kārtīm karājās dažādi augi; gaļas un citi pārtikas krājumi bija pie­tiekamā daudzumā, lai nodrošinātu lielu saimi. Vai tas viss piederēja tikai šai vienai sievietei? Ja jau viņa dzīvoja viena, kāpēc viņai bija tik daudz vajadzīgs? Un kas tad bija Jondalaru atnesis uz šejieni? Varbūt viņas ļaudis bija viņu šeit atnesuši un atstājuši pie šīs sievietes?

Tad tā tas bija! Šī sieviete ir kādas cilts dziedniece, pie kuras ļaudis bija Jondalaru šurp atnesuši, lai par viņu parūpējas. Sieviete ir tam par jaunu - vismaz tā izskatās bet ir zinoša. Par to nav nekādu šaubu. Iespējams, ka viņa šeit dzīvo, lai sevi zināmā mērā pārbaudītu, lai at­tīstītu kādas īpašas iemaņas - varbūt ar dzīvniekiem? Viņas ļaudis Jondalaru atrada, un, tā kā neviena cita nebija, sieviete atļāva viņiem svešinieku šeit atstāt. Viņa droši vien ir ļoti spēcīga dziedniece, ja jau viņai ir tāda vara pār dzīvniekiem.

Eila ienāca alā, nesdama līdzi izkaltušu un izbalējušu iegurņa kaula paplāti, uz kuras atradās svaigi cepta forele. Viņa uzsmaidīja vīrietim, pārsteigta par to, ka viņš jau ir pamodies. Nolikusi zivi, jaunā sieviete sakārtoja zvērādas un salmiem piebāztos ādas spilventiņus, lai Jonda- laram būtu ērtāk sēdēt. Iesākumā viņa iedeva tam padzerties vītola mizas tēju, lai mazinātu drudzi un atvieglinātu sāpes. Eila nolika paplāti viņam klēpī, tad vēlreiz devās ārā un atgriezās ar vārītu graudu bļodu, svaigi nomizotiem dadžu stublājiem, suņuburkšķiem un pirmajām sav­vaļas zemenēm.

Jondalars bija pietiekami izsalcis, lai notiesātu visu pa tīro, bet pēc dažiem pirmajiem kumosiem viņš sāka ēst lēnāk, lai izbaudītu ēdiena garšu. Eila no Izas bija iemācījusies pagatavot ne tikai zāļu uzlējumus, bet ari izmantot dažādus ēdamos augus kā ēdiena piedevas. Viņa bija prasmīgi uzlabojusi gan foreles, gan graudu garšu. Svaigie augāju stub­lāji bija kraukšķīgi un pietiekami mīksti, un saules staros nogatavojušās savvaļas zemenes, kaut ari to bija nedaudz, tomēr piešķīra ēdienam īpašu saldmi. Jondalars bija sajūsmā. Viņa māte tika atzīta par izcilu ēdiena gatavotāju, un, kaut arī šī maltīte bija pavisam citāda, viņš prata novērtēt labi pagatavota ēdiena garšu.