Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Putnu dziesmas - pogošana un žēlabaina čivināšana - piepildīja visu apkārtni, kad tie, spalvas sabozuši, cīnījās par vietu uz klints pārkares. Pagāja kāds laiks, kamēr Jondalars aptvēra, ka daudzas no putnu dzies­mām, kuras viņš dzirdēja, nāca no sievietes lūpām! Viņa spēja atdarināt veselu skaņu gammu, un, kad Eila svilpoja kādu īpašu putna dziesmu, konkrētais putns nosēdās viņai uz pirksta un palika tur tik ilgi, kamēr viņa to turēja paceltu un abi duetā nodziedāja viņa dziesmu. Pāris reižu Eila pastiepa putnu tik tuvu Jondalaram, lai viņš varētu tam pieskarties, pirms dziedātājs atkal aizspurdza gaisā.

Kad graudi bija apēsti, vairums putnu aizlaidās, bet viens melnais strazds palika, lai padziedātu kopā ar Eilu. Sieviete precīzi atdarināja strazda bagātīgo un melodisko skaņu popūriju.

Putnam aizlidojot, Jondalars dziļi ievilka elpu. Izrādījās, ka viņš elpu bija aizturējis, cenzdamies netraucēt Eilas sarīkoto putnu balli. - Kur tu to iemācījies? Eila, tas bija kaut kas pasakains! Nekad agrāk nebiju tik tuvu redzējis dzīvus putnus.

Eila viņam uzsmaidīja, nebūdama īsti pārliecināta par to, ko vīrietis sacīja, bet apzinājās, ka viņu šis koncerts ietekmējis. Viņa nopogoja vēl vienu putna dziesmu, cerot, ka Jondalars pateiks viņai putna vārdu, bet viņš tikai atzinīgi smaidīja par sievietes parādīto mākslu. Tad viņa pamēģināja vēl vienu, pēc tam vēl citu un meta mieru. Vīrietis nesa­prata, ko viņa vēlējās, bet vēl viena doma izraisīja grumbu viņa pierē. Eila daudz labāk spēja atdarināt putnu dziesmas, nekā Šamuds to darīja uz savas flautas! Varbūt viņa sazinājās ar Mātes garu putna veidolā? Kāds putns nolaidās no debesīm un apmetās uz Eilas kājas. Jondalars to uzmanīgi aplūkoja.

Īslaicīgās bažas ātri vien pagaisa, vīrieti pārņēma prieks par atraša­nos svaigā gaisā, iespēju veldzēties saules staros, vēja brīzi un skatī­šanos uz ieleju. Arī Eila bija priecīga par Jondalara kompāniju. Bija tik grūti noticēt, ka šis vīrietis sēž uz viņas klints pārkares; viņa baidījās pamirkšķināt acis - ja viņa aizvērs acis, tad, tās atverot, vīrietis jau, iespējams, būs pazudis. Kad Eila beidzot sevi pārliecināja par vīrieša esamību, viņa aizvēra acis, lai sevi pārbaudītu, cik ilgi spēj uz viņu neskatīties, jo, acis atverot, būs atkal prieks viņu šeit ieraudzīt. Vīrieša zemā, skanīgā balss, kad viņš runāja, kamēr Eilas acis bija ciet, bija negaidīta laime.

Kad uzausa saule un darīja to zināmu ar savu silto klātbūtni, lejā mirguļojošā upe pievērsa Eilas uzmanību. Nespēdama atstāt Jondalaru vienu pašu un baidīdamās, ka viņam kaut ko viņas prombūtnes laikā ievajagas, jaunā sieviete bija atteikusies no tik ierastās rīta peldes. Bet tagad jau viņš jutās daudz labāk un varēja pasaukt, ja kaut ko vajag.

-     Eila iet ūdenī, - viņa sacīja, atveidodama peldēšanas kustības.

-    Peldēties, - viņš izlaboja, atdarinādams līdzīgas kustības. - To sauc par peldēšanos, un es vēlētos, kaut spētu iet tev līdzi.

-     Pltēt, - Eila lēni atkārtoja.

-     Peldēt, - Jondalars palaboja.

-    Peltēt, - Eila mēģināja vēlreiz, un, kad Jondalars pamāja, viņa sāka iet lejā pa taciņu.

"Paies kāds laiciņš, līdz Jondalars varēs noiet lejā pa šo taciņu, - uzne­sīšu viņam ūdeni. Bet viņa kāja labi dzīst. Manuprāt, viņš varēs staigāt. Varbūt mazliet nāksies pieklibot, bet ne tik ļoti, lai viņu bremzētu, es tā ceru."

Sasniegusi krastmalu un atsējusi apmetņa aukliņu, Eila nolēma arī izmazgāt matus. Sieviete devās lejup pa straumi pēc ziepju saknes. Viņa paskatījās augšup, ieraudzīja Jondalaru un pamāja viņam, tad devās atpakaļ uz krastmalu un pazuda no viņa redzesloka. Eila apsēdās uz liela klintsbluķa malas, kas vēl līdz plūdiem bija bijusi klints sienas daļa, un sāka atpīt matus. Jauns dīķis, kas pirms klinšu nobrukuma šeit nebija bijis, tagad bija kļuvis par sievietes mīļāko peldvietu. Tas bija daudz dziļāks, un blakus esošā klints kalpoja kā akmens ieplaka, uz kuras viņa saberza ziepju sakni.

Jondalars Eilu atkal ieraudzīja, kad viņa noskalodamās peldēja augšup pret straumi, un apbrīnoja sievietes izteiktos, spēcīgos roku vēzienus. Pēc tam viņa laiski aizīrās atpakaļ līdz akmenim, apsēdās uz tā un ļāva saules stariem sevi nožāvēt, kamēr ar zariņu izmudžināja savēlušās matu šķipsnas, pēc tam ar dzelkšņainu dadzi tos izķemmēja. Kad Eilas biezie mati bija izžuvuši, viņa jau bija saulē sasildījusies un, kaut arī Jondalars nebija viņu saucis, sāka par viņu uztraukties. Viņa nodomāja: "Droši vien viņš jau ir noguris." Uzmetusi tikai vienu skatienu uz savu apmetni, viņa nolēma, ka vēlas uzvilkt tīru. Eila to pacēla un, kāpdama augšā pa taciņu, nesa to sev līdzi.