Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila nezināja, kas viņai kaiš, un, pagriezusi galvu sānis, sieviete atrāva acis. Tās apstājās pie piebriedušā locekļa, kas izspīlējās no gurnauta, un Eila sajuta nepārvaramu vēlmi tam pieskarties un pēc tā pasniegties. Sieviete aizvēra acis, dziļi ieelpoja un centās apspiest savas trīsas. At­vērusi acis, viņa izvairījās no Jondalara acu skatiena.

-     Eila palīdz Don-da-lāh iet alā, - viņa sacīja.

Jondalara saulē apdegusi miesa sūrstēja, un pavadītais laiks ārpus alas bija vīrieti nogurdinājis, bet īsā un grūtā gājiena laikā, atspiez­damies pret sievieti, viņš sajuta Eilas kailo augumu tik tuvu, ka viņa mežonīgā iekāre uzliesmoja ar jaunu spēku. Viņa apsēdināja Jondalaru uz gultas, ātri pārskatīja savus ārstniecības līdzekļu krājumus un pēkšņi izsteidzās laukā no alas.

Viņš nesaprata, kur Eila bija aizsteigusies, un apjauta to tikai tad, kad sieviete atgriezās, pilnām saujām nesdama lielas, pelēki zaļas, pūkainas diždadža lapas. Atdalījusi lapas no lielās dzīslas, kas gāja tām pa vidu, un turēdama tās virs bļodiņas, jaunā zāļu sieva tās saplēsa strēmelēs, pielēja aukstu ūdeni un ar akmeni sadauzīja putrā.

Jondalars arvien vairāk sāka izjust saules apdeguma un karstuma sekas, un, sajutis uz muguras uzgulstam veldzējoši auksto biezeni, vī­rietis jau atkal bija priecīgs par to, ka Eilai piemita tādas ārstniecības zināšanas.

- Āa, tā ir daudz labāk, - viņš sacīja.

Kad Eila turpināja ar rokām maigi izlīdzināt vēsās lapas, Jondalars saprata, ka viņa nebija apstājusies, lai uzvilktu apmetni. Kad sieviete notupās viņam blakus, viņš izjuta viņas tuvumu gandrīz vai kā tādu taustāmu starojumu. Siltās ādas un citas sievietes mistiskās smaržas iedrošināja vīrieti pēc viņas pasniegties. Ar roku viņš noglāstīja Eilas kāju, sākot no ceļgala līdz viduklim.

Eila no vīrieša pieskāriena sastinga un pārtrauca roku kustības, skaidri apzinādamās, ka vīrieša roka viņu glāsta. Viņa palika sastingusi, nesa­prazdama, ko viņš dara un kas būtu jādara viņai pašai. Eila bija pārlieci­nāta tikai par vienu lietu: viņa negribēja, lai Jondalars to pārtrauc. Bet, kad viņš pasniedzās, lai pieskartos viņas krūtsgaliņam, Eila noelsās no negaidītā trieciena, ko sajuta izskrienam cauri visam augumam.

Jondalars bija pārsteigts par viņas šokēto izskatu. Vai tad tas nebija dabiski, ka vīrietis vēlas pieskaities skaistai sievietei? It īpaši jau tad, kad viņi atradās tik tuvu, ka gandrīz vai jau tāpat saskārās? Nesapraz­dams, ko domāt, viņš atrāva roku. "ŠI sieviete izturas tā, it kā viņai agrāk neviens nebūtu pieskāries," viņš nodomāja. "Bet viņa ir sieviete, nevis jauna meitene. Spriežot pēc atstātajām izstiepuma zīmēm uz vēdera, viņa ir dzemdējusi, kaut arī nekas šeit neliecina par bērnu klāt­būtni. Nu, viņa jau nebūs pirmā sieviete, kas zaudējusi bērnu, bet vi­ņai droši vien bijis Pirmās baudas rituāls, lai sagatavotu viņu saņemt Mātes svētību."

Pēc Jondalara pieskāriena Eila joprojām sajuta patīkamās trīsas. Viņa nezināja, kāpēc vīrietis bija apstājies, un samulsusi piecēlās kājās un aizgāja prom.

Jondalars nodomāja: "Varbūt es viņai nepatīku?" Bet kāpēc tad viņa bija pienākusi tik tuvu klāt, īpaši tad, kad viņa paša uzbudinājums bija tik skaidri redzams? Viņa nespēja palīdzēt remdēt viņa alkas, Eila ārstēja viņa saulē apdegušo miesu. Sievietes uzvedībā nebija nekā div­domīga. Patiesībā viņa pat izlikās nesaprotam, kādu iespaidu bija uz vīrieti atstājusi. Vai tad viņa bija tik pieradusi pie tādas reakcijas uz savu skaistumu? Viņa neizturējās ar nejūtīgu pieredzējušas sievietes nevē­rību, bet kā gan sieviete ar tādu izskatu varētu nezināt, kādu iespaidu viņa atstāj uz vīriešiem?

Jondalars pacēla sasisto, slapjo dadža lapu, kas bija nokritusi no viņa muguras. Ari Šaramudu dziednieks bija lietojis diždadža lapas apdegumu ārstēšanai. Eila ir zinoša. "Nu, protams! Ak, Jondalar, tu nu gan esi muļķis!" viņš sev pats sacīja. Šamuds taču tev stāstīja par pārbaudījumiem, kas jāiziet tiem, kas kalpo Mātei. Viņai droši vien jāatsakās arī no Baudas veltēm. Nav nekāds brīnums, ka šī sieviete valkā bezveidīgu apmetni, lai slēptu savu skaistumu. Viņa tev nebūtu pienākusi ne tuvu klāt, ja tu nebūtu saulē apdedzis, un tad tu viņu sagrābi kā tāds pusaugu puika."

Jondalara kāja smeldza, un, kaut arī zāles bija palīdzējušas, saules apdegums vēl joprojām lika sevi manīt. Nolaidies slīpi, viņš mēģināja apgulties uz sāniem un aizvēra acis. Vīrietis bija izslāpis, bet negribēja velties uz otriem sāniem, lai paņemtu ūdens somu, jo tikko bija atradis kaut cik ciešamu pozu. Zelandoni vīrs jutās nožēlojami ne tikai tāpēc, ka viņam visās maliņās smeldza un sāpēja, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, bija rīkojies neapdomīgi, un tagad šķita, ka viņš ir samulsis.