Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila bija uzmanīgi vērojusi Jondalaru. Viņa bija cieši skatījusies uz šo vīrieti daudz vairāk nekā kādreiz bija atļāvusies skatīties uz kādu citu. Klana sievietēm nebija atļauts tā skatīties uz vīriešiem, bet Eila jau bija atļāvusies tik daudz nepiedienību. Vai viņa bija aizmirsusi visas labās manieres, ko Iza bija mācījusi, arī rūpes par pacientu? Eila ska­tījās uz savām rokām, kuras gulēja klēpī un turēja krūzīti ar velnābola uzlējumu. Tieši tas bija pareizais veids, kā sievietei jātuvojas vīrietim: jāsēž zemē ar noliektu galvu un jāgaida, līdz vīrietis uzsitis pa plecu, tādējādi atzīdams viņas klātbūtni. Varbūt pienācis laiks atcerēties labās manieres?

Gribēdams pārliecināties, vai sieviete vēl ir tepat, un nevēlēdamies viņai darīt zināmu, ka ir pamodies, Jondalars pavēra acis šaurā sprau- dziņā. Viņš ieraudzīja pēdu un ātri atkal acis aizvēra. Viņa bija turpat. Kāpēc viņa te sēdēja? Ko gan viņa gaidīja? Kāpēc gan viņa negāja prom un neatstāja viņu vienu ar savām sāpēm un pazemojumu? Caur nolais­tiem plakstiņiem viņš paskatījās vēlreiz. Eilas pēda nebija pakustējusies. Sieviete sēdēja, kājas sakrustojusi. Viņai rokās bija krūzīte ar šķidrumu. Ak Doni! Kā viņš bija izslāpis! Vai tā domāta viņam? Vai viņa bija gaidījusi, lidz viņš pamodīsies, lai iedotu zāles? Eila taču būtu varējusi viņu papurināt, viņai nebija jāgaida.

Jondalars atvēra acis. Eila sēdēja noliektu galvu, skatīdamās zemē. Viņa bija ģērbusies vienā no tiem maisveida apmetņiem, un mati bija sapīti neskaitāmās bizīšu rindās. Sieviete izskatījās kā tikko no peldes nākusi. Netīrums no vaiga bija pazudis; apmetnis bija tīrs, izskatījās pēc vēl neievalkātas zvērādas. Sēdēdama ar noliektu galvu, Eila izskatījās vainīga. Viņas pozā nebija nekā samākslota: ne koķetīgas klīrības, ne pavedinoša skatiena.

Cieši sapītās bizītes šo iespaidu tikai pastiprināja, tāpat kā mais­veida apmetnis ar ielocēm un izliekumiem, kas tik labi noslēpa sievietes augumu. Tā bija viltība - nobriedušas sievietes auguma labi pārdomāta slēpšana, kā ari bagātīgās un mirdzošās matu rotas maskēšana. Viņa nevarēja noslēpt savu seju, bet sievietes ieradums skatīties zemē vai sānis novērsa uzmanību. Kāpēc viņa sevi slēpa? Droši vien tā pārbaudī­juma dēļ, ko Eila pašreiz iziet. Vairums sieviešu, kuras Jondalars pazina, būtu dižojušās ar tik krāšņu augumu, valkājušas šādu zeltītu matu rotu visā tās krāšņumā, atdevušas visu par tik skaistu seju.

Nepakustēdamies vīrietis vēroja Eilu, visas sāpes un neērtības bija kā ar roku noņemtas. Kāpēc viņa sēdēja tik nekustīgi? Varbūt viņa ne­gribēja uz viņu skatīties, Jondalars prātoja; viss samulsums un sāpes uzreiz atgriezās. Viņš nespēja vairs to paciest, viņam bija jāpakustas.

Jondalaram atbrīvojot savu roku, Eila pacēla acis. Kaut ari Eila gribēja izrādīties, ka ir labi audzināta, viņš nevarēja piesist viņai pie pleca, lai atzītu viņas klātbūtni. Viņš šo signālu nezināja. Ieraudzīdams Eilas nožēlas pilno seju un godīgās, atklātās acis, kas izteica aicinājumu, Jondalars bija pārsteigts. Nebija ne nosodījuma, ne noraidījuma, ne nožēlas. Drīzāk viņa izskatījās samulsusi. Par ko gan viņai vajadzēja būt tik samulsušai?

Eila pasniedza viņam krūzīti. Jondalars iedzēra malciņu, no rūgta­jām zālēm savieba seju, tad izdzēra to tukšu un pasniedzās pēc ūdens somas, lai noskalotu rūgto garšu mutē. Tad, vairs nevienā pozā nespē­dams justies ērti, atgūlās uz muguras. Eila viņam pamāja piecelties sēdus, tad iztaisnoja, nolīdzināja un pārkārtoja gultā esošās zvērādas un kažokādas. Vīrietis uzreiz vairs neatlaidās guļus.

- Eila, ir tik daudz kas, ko es par tevi nezinu, bet vēlētos uzzināt. Nezinu, kur esi iemācījusies tādas ārstniecības iemaņas; es pat nezinu, kā šeit nokļuvu. Zinu tikai vienu, ka esmu tev par visu ļoti pateicīgs. Tu izglābi man dzīvību, un vēl kas svarīgāk - tu izglābi manu kāju. Pat ja es būtu palicis dzīvs, bez kājas vairs nekad nespētu nokļūt mājās. Piedod, ka es biju tāds muļķis, bet tu esi tik skaista, Eila. Es to nezināju, tu to mācēji tik labi noslēpt. Nezinu gan, kāpēc tev tā vajag, bet droši vien tev ir savi iemesli. Tu tik ātri visu apgūsti. Varbūt, kad iemācīsies vairāk runāt, tad man izstāstīsi, ja tev tas ir atļauts. Ja ne, tad es to sapratīšu un pieņemšu. Es jau zinu, ka tu nesaproti visu, ko saku, bet gribu, lai tu to zini. Eila, es tevi vairs netraucēšu. To es apsolu.

-    

22

-     Pasaki man pareizi… Don-da-lāh.

-    Tu ļoti jauki izrunā manu vārdu.

-            Nē. Eila saka nepareizi. - Viņa dedzīgi papurināja galvu. - Pasaki man pareizi.

-    Jondalars. Jon-da-lars.

-    Zzzon…

-    Jon, - viņš rādija, kārtīgi šo zilbi izrunādams, - Jondalars.

-     Zh… dzh… - Eila pūlējās izrunāt nepazīstamo skaņu.

-     Dzhon-da-larrr, - viņai beidzot sanāca, uzsverot pēdējo burtu.

-    Labi! Nu jau tev sanāk labi! - Jondalars Eilu uzslavēja.