Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila par savu panākumu pasmaidīja, tad viņas smaids pārvērtās nerātnā grimasē. - Dzhon-da-larrr no Zel-ann-do-nī. - Vīrietis daudz biežāk bija pieminējis savas cilts vārdu, nevis savējo, un Eila bija to vienatnē trenējusies izrunāt.

-             Pareizi! - Jondalars bija patiesi pārsteigts. Viņa to nebija vēl pa­visam skaidri izrunājusi, bet tikai Zelandoni pamanītu šo atšķirību. Vīrieša priecīgā atzinība bija atalgojusi Eilas pūles, un viņas panākumu smaids bija vienkārši burvīgs.

-     Ko nozīmē: Zelandoni?

-            Tas nozīmē - mana cilts. Mātes bērni, kas dzīvo dienvidrietumos. Doni nozīmē - Lielā Zemes Māte. Domāju, ka vieglāk ir pateikt - Zemes bērni. Bet visi cilvēki, katrs savā valodā, sevi sauc par Zemes bērniem. Tas vienkārši nozīmē - cilvēki.

Viņi stāvēja viens otram pretim, atspiedušies pret pretējiem bērza stumbra zariem, tiem bija vairāki pazari un viens kopējs stumbrs. Kaut arī Jondalars lietoja nūju un vēl ļoti izteikti kliboja, viņš bija pateicīgs, ka varēja stāvēt zaļajā ielejas pļavā. Sākot no pirmajiem piesardzīgajiem soļiem, vīrietis katru dienu bija piespiedis sevi staigāt. Viņa pirmais gājiens lejup pa stāvo taku bija smags pārbaudījums - un arī triumfs. Kāpšana augšā izrādījās vieglāka par kāpienu lejup.

Jondalars vēl joprojām nezināja, kā Eila viena pati, bez palīdzības, bija dabūjusi viņu augšā pa stāvo taku uz alu. Bet, ja citi bija viņai palīdzējuši, kur tad viņi ir? Tas bija jautājums, kas jau sen nelika vi­ņam mieru. No paša sākuma Eila nebija viņu sapratusi, bet tagad, lai vienkārši apmierinātu savu ziņkārību, to jautāt šķita nevietā. Viņš bija gaidījis piemērotu bridi, un tagad likās, ka tāds ir pienācis.

-     Eila, kas ir tava cilts? Kur viņi ir?

Smaids izdzisa no sievietes sejas, Jondalars jau gandrīz nožēloja, ka pajautājis. Pēc ieilgušā klusuma brīža viņš jau sāka domāt, ka Eila nebija viņu sapratusi.

-     Nav cilts. Eilai nav cilts, - viņa beidzot atbildēja, atraudamās no koka un iziedama ārā no pavēņa. Jondalars paņēma savu nūju un kli­boja viņai pakaļ.

-    Bet tev ir jābūt kādai ciltij. Tu piedzimi kādai mātei. Kas par tevi rūpējās? Kas tev iemācīja ārstniecību? Kur tagad ir tava cilts, Eila? Kāpēc tu esi viena?

Skatīdamās zemē, Eila lēnām gāja uz priekšu. Viņa nebūt nevairījās no atbildes - viņai bija jāatbild. Neviena klana sieviete nedrīkstēja at­teikties atbildēt, ja vīrietis bija uzdevis tiešu jautājumu. Patiesībā visi klana locekļi - gan vīrieši, gan sievietes - atbildēja uz tieši uzdotiem jautājumiem. Vienkārši bija pierasts tā, ka ziņkāres pēc sievietes klana vīriešiem nekad neuzdeva personiskus jautājumus, vīrieši tos parasti pārsprieda savā starpā. Pieņemts bija tā, ka parasti sievietēm uzdeva jautājumus. Jondalara jautājums uzjundīja daudz atmiņu, bet uz dažiem no tiem Eila nezināja atbildi un neprata atbildēt uz pārējiem.

-    Ja negribi man stāstīt…

-    Nē. - Eila paskatījās uz viņu un pašūpoja galvu. - Eila teiks. - Viņas acīs bija manāms satraukums. - Nezin vārdus.

Jondalars vēlreiz pārdomāja, vai vajadzēja šo jautājumu uzdot, bet viņu māca ziņkāre, un sieviete, šķiet, gribēja viņam to izstāstīt. Abi vēlreiz apstājās pie kāda robota klintsgabala, kas pirms nonākšanas pļavā bija atradies klints sienā, no kuras bija izrāvis lielu robu. Jondalars apsēdās uz klintsbluķa malas, kas bija sašķēlies tā, ka no tā sanāca ērts sēdeklis pareizā augstumā un ar slīpumu muguras atspiešanai.

-     Kā tava cilts sevi sauc? - viņš jautāja.

Eila kādu brīdi padomāja. - Cilts. Vīrieši… sievietes… bērni. - Viņa vēlreiz pašūpoja galvu, nezinādama, kā izskaidrot. - Klans. - Viņa vien­laikus žestikulēja ar rokām, lai izskaidrotu šo jēdzienu.

-     Kā ģimene? Ģimene ir vīrietis, sieviete un viņu bērni, kas dzīvo pie viena pavarda… Parasti.

Viņa pamāja. - Ģimene… vairāk.

-     Maza grupa? Vairākas ģimenes, kas dzīvo kopā, ir cilts, - viņš skaidroja, - pat ja tās nedzīvo vienā alā.

-    Jā, - Eila piekrita, - klans mazs. Un vairāk. Klans nozīmē visa cilts.

Jondalars nebija īsti sadzirdējis Eilu pirmoreiz sakām šo vārdu un nesaprata viņas žestu. Tas vārds skanēja smagnēji, izrunāts ar rīkles skaņu, un atkal parādījās tā iezīme, ko viņš vienīgi varēja izskaidrot ar vārda vidusdaļu neizrunāšanu. Viņš pat nebūtu iedomājies, ka tas bija domāts kā vārds. Līdz šim Eila nebija izrunājusi nevienu citu vārdu, tikai tos, ko bija iemācījusies no viņa. Jondalaram radās interese.

-     Gluns? - viņš pārjautāja, cenzdamies Eilu atdarināt.

Tas nebija īsti pareizi, bet uz to pusi bija. - Eila nesaka Jondalara vār­dus pareizi, Jondalars nesaka Eilas vārdus pareizi. Jondalars saka labi.

-    Eila, es nezināju, ka tu jau zināji kādus vārdus. Nekad nebiju dzir­dējis tevi runājam tavā valodā.

-     Nezinu daudz vārdu. Klans nerunā vārdus.

Jondalars nesaprata. - Kā tad viņi runā, ja ne ar vārdiem?

-    Viņi runā… rokām, - Eila atbildēja, zinādama, ka atbilde nav gluži pareiza.