Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila saprata vīrieša samulsumu. Arī viņa šo domu nebija pieņēmusi uzreiz. Vārdi bija jāpiešķir ar nozīmi, tie deva pazīstamību. Vīnijas kā īpašas radības atzīšanai, atšķirot to no jēdziena zirgs, bija noteiktas sekas. Viņa vairs nebija vienkāršs bara dzīvnieks, kas klīst pa stepi. Viņa daudz vairāk līdzinājās cilvēkam, ieguva no cilvēka drošību un dāvāja tam savu uzticību. Starp sev līdzīgajiem sugas brāļiem Vīnija bija kas īpašs. Viņai bija vārds.

Bet tas sievietei uzlika zināmus pienākumus. Dzīvnieka ērtības un labklājība prasīja noteiktas pūles un rūpes. Viņai allaž bija jādomā par zirgu; abu dzīves tika cieši sasaistītas kopā.

Eila bija sākusi apzināties abu - viņas un ķēves - attiecības, īpaši pēc Vīnijas atgriešanās. Kaut arī tas nebija plānots vai aprēķināts, vi­ņas vēlmē, lai Jondalars dod kumeļam vārdu, pastāvēja šis atzīšanas elements. Eila gribēja, lai Jondalars paliek kopā ar viņu. Ja viņš iemīlēs jauno kumeliņu, tas vismaz uz laiku varētu izrādīties papildu iemesls viņa palikšanai te, kur jāpaliek kumeļam, - ielejā, kopā ar Vīniju un Eilu.

Tomēr nebija nekādas vajadzības vīrieti steidzināt. Vēl kādu bridi viņš nekur neies, vismaz tik ilgi, līdz sadzīs kāja.

Eila satrūkusies pamodās. Alā bija tumšs. Viņa gulēja uz muguras, skatīdamās melnajā, necaurredzamajā tumsā, un centās atkal aizmigt. Beidzot viņa klusām izslīdēja no gultas - alas grīdā viņa bija izrakuši šauru bedri savai gultai, tā atradās blakus viņas vecajai guļvietai, kur tagad gulēja Jondalars, - un taustīdamās aizgāja līdz alas ieejai. Sieviete dzirdēja, kā Vīnija nosprauslājas, pazīdama savu draudzeni, kad viņa pagāja garām, lai dotos uz alas izeju.

"Atkal esmu izlaidusi pavardu," viņa nodomāja, iedama gar sienu uz alas pārkāri. "Jondalars tik labi nepārzina alu, kā es to protu. Ja viņam rodas vajadzība nakts vidū piecelties, tad nepieciešama lielāka gaisma."

Izgājusi ārā, Eila kādu brīdi pastāvēja. Izdilis mēness, spīdēdams rietumu pusē, atradās gandrīz vai pie pašas augšējās klints kores upes pretējā krastā un drīz aiz tās pazudīs. Rīts bija tuvāk nekā pusnakts. Lejā valdīja tumsa, ja neskaita sudrabainu zvaigžņu atspulgu čalojošajā upes straumē.

Naksnīgā debess tikko manāmi mainījās no melnas uz tumši zilu no­krāsu, bet to varēja pamanīt tikai zemapziņas līmenī. Pati nesaprazdama, kāpēc, Eila nolēma vairs neiet gulēt. Viņa vēroja, kā mēness kļūst tum­šāks, pirms pretējā krasta klints kore to aprij. Pazūdot pašiem pēdējiem gaismas stariem, jaunā sieviete sajuta nelaimi vēstījošus drebuļus.

Pakāpeniski debess kļuva gaišāka un zvaigznes izbālēja zilajā gaismā. Ielejas tālākajā galā pamale krāsojās sārta. Eila vēroja, kā asi izteikts, asinssarkans saules disks uzliesmo zemes malā un pār ieleju met ugu­nīgu atblāzmu.

-     Austrumos droši vien ir prērijas ugunsgrēks, - Jondalars ierunā­jās.

Eila apmetās apkārt. Vīrieti apstaroja ugunīgā diska spilgtā gaisma, kas pārvērta viņa acis lavandas krāsā; ugunskura gaismā tās nekad tādas nebija bijušas. - Jā, liels uguns, daudz dūmu. Es nezināju, tu augšā.

-    Jau kādu brīdi esmu nomodā, cerēju, ka tu drīz atgriezīsies. Kad neatgriezies, tad nodomāju, ka arī es varētu celties augšā. Pavards ir izdzisis.

-     Es zinu. Es neuzmanīga. Neuztaisīt pareizi degt naktī.

-    Tu to neierobežoji, lai pavards neizdegtu.

-     Ierobežot, - Eila atkārtoja. - Es eju iedegt.

Jondalars sekoja jaunajai sievietei alā un, ejot iekšā, pielieca galvu. Tā drīzāk bija piesardzība, nevis nepieciešamība. Alas ieeja bija nedaudz augstāka par Jondalara augumu. Eila sadabūja dzelzs pirītu un kramu, kā arī savāca posu un aizkuru.

-     Vai tu neteici, ka atradi uguns akmeni krastmalā? Vai tie tur vēl

ir?

-    Jā. Daudz nav. Ūdens nāk, ņem.

- Plūdi? Upe applūda un izskaloja uguns akmeņus? Varbūt mums vajadzētu iet un salasīt visus, cik vien varam atrast?

Eila izklaidīgi pamāja ar galvu. Šai dienai Eilai bija padomā citi plāni, viņai bija vajadzīga Jondalara palīdzība, bet sieviete nezināja, kā to palūgt. Viņas sarūpētie gaļas krājumi sāka izsīkt, un jaunā sieviete nezināja, vai viņš neiebilstu pret viņas došanos medībās. Laiku pa lai­kam viņa bija izgājusi medībās ar lingu, bet Jondalars nebija prasījis, no kurienes uzradušās nomedītās stepes žurkas, zaķi un milzīgie kāmji. Pat klana viri Eilai bija atļāvuši ar lingu medīt mazos zvēriņus. Tomēr tagad bija nepieciešams nomedīt kādu lielāku zvēru, tas nozīmēja izjāt ar Vīniju stepē un izrakt lamatu bedri.