Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jondalars paņēma vienu no Eilas groziem - kā viņš saprata, tas vēl nebija lietots - un nolēma krastmalā pameklēt dzelzs pirītus. Ari viņš va­rētu kaut kādā veidā izrādīties noderīgs. Kumeliņam lēkšojot pa priekšu, ar nūjas palīdzību vīrietis devās lejā pa stāvo taku, pēc tam atstutēja savu spieķi pie klints sienas blakus kaulu kaudzei. Viņš ļoti priecāsies, kad pienāks tā diena, kad spieķis vairs vispār nebūs jālieto.

Apstājies, lai pamīļotu un pakasītu kumeliņu, kas ar purniņu badīja viņa roku, Jondalars iesmējās, kad jaunais zirdziņš ar eksaltētu sajūsmu sāka vārtīties tajā vietā, kuru abi ar Vīniju jau agrāk bija izmantojuši. Zviegdams labsajūtā, kumeliņš, pacēlis kājas gaisā, vārtījās krastmalas smiltīs. Pēc tam viņš piecēlās un noskurinājās, izmētādams netīrumus uz visām pusēm, un, atradis savu mīļāko vietiņu vītola paēnā, iekārtojās uz atpūtu.

Jondalars lēnām gāja pa akmeņaino upmalu un noliecās, lai pār­baudītu katru akmeni. - Atradu! - viņš sajūsmā iekliedzās; kliedziens izbiedēja kumeļu. Vīrietis sajutās nedaudz jocīgi. - Re, kur vēl viens! - viņš atkal iesaucās un muļķīgi pasmaidīja. Bet, pacēlis metālisko, pelēko akmeni, vīrietis apstājās, ieraudzīdams kādu citu, daudz lielāku akmeni. - Šajā krastmalā ir krams!

Lūk, kur Eila iegūst kramu, no kā gatavo savus darbarīkus! Ja varētu atrast sitamo akmeni un uztaisīt darba vietu un… Jondalar, tu varētu izgatavot darbarīkus! Labus, asus nažus un dzeļus… Piecēlies kājās, viņš novērtēja kaulu un gruvešu kaudzi, ko upe bija izmetusi krastā. Izskatās, ka te ir arī saglabājušies labi kauli un ragi. Tu pat varētu sievietei uztaisīt pieklājīgu šķēpu.

Varbūt viņa nemaz nevēlas pieklājīgu šķēpu, Jondalar? Varbūt viņai ir savi iemesli, lai lietotu to, kas viņai jau ir? Bet tas nenozīmē to, ka tu nevarētu pats sev pagatavot šķēpu. Tas būtu daudz labāk nekā cauru dienu sēdēt bezdarbībā. Tu pat varētu izgatavot kādu grebumu. Pirms tu no tā atteicies, tev bija veikla roka uz kokgriezumiem.

Jondalars parakņājās kaulu un sanēšu kaudzē, kas izskalota gulēja upes krastā pie klints sienas, tad apgāja mēslu kaudzei apkārt no otras puses un pārmeklēja pāraugušos krūmus, vai atkritumos neatradīs kādu sadalījušos kaula fragmentu, galvaskausu vai ragus. Meklējot kādu labu sitamo akmeni, vīrietis atrada vairākus dzelzs pirītus. Pārplēsis pirmā krama gabala čaulu, viņš pasmaidīja. Jondalars pat nebija aptvēris, cik ļoti viņam pietrūka darbošanās savā amatā.

Tagad, atradis kramu, vīrietis jau prātoja par visiem tiem darbarī­kiem, kurus varēs uztaisīt. Viņš gribēja izgatavot labu nazi un cirvi, abus ar rokturiem. Vēl viņš gribēja uztaisīt pīķus, un ar labiem īleniem varēs salabot savu apģērbu. Eilai varētu patikt viņa darinātie darbarīki; vismaz viņš tos parādīs.

Diena nevilkās tik gausi, kā vīrietis bija baidījies, un, krēslai iestājoties, zvērādā, ko Jondalars bija aizņēmies no Eilas, viņš jau bija rūpīgi savā­cis visus nepieciešamos krama apstrādes rīkus, ko bija izgatavojis, un arī dažus jaunos darbarīkus, kurus jau bija paspējis ar tiem uztaisīt. Atgriezies alā, vīrietis pamanīja, ka kumeliņš viņu biksta un pieprasa savu tiesu uzmanības, un laikam ir ari izsalcis. Eila bija atstājusi izvārītu graudu putru, kas likās diezgan pašķidra, no kuras sākumā kumeļš bija atteicies, bet vēlāk apēdis, bet tas jau bija ap pusdienlaiku. Kur gan viņas tik ilgi kavējas?

Kad sāka jau satumst, Jondalars ne pa jokam bija uztraucies. Kume­ļam bija vajadzīga Vīnija, un Eilai vajadzētu atgriezties. Vīrietis piecēlās kājās no tālākās klints pārkares malas, kur bija sēdējis un viņu gaidījis, un nolēma iekurt ugunskuru, domādams: ja gadījumā Eila apmaldīju­sies, tad tas viņai parādīs ceļu mājup. "Viņa neapmaldīsies," viņš pie sevis noteica, bet tik un tā iekurināja ugunskuru.

Bija jau vēls, kad Eila beidzot pārradās. Jondalars izdzirdēja Vīnijas soļus un devās lejā pa taciņu viņām pretī, bet kumeliņš jau bija pastei­dzies pirmais. Krastmalā Eila nokāpa no zirga, novilka nost no platfor­mas nomedīto zvēru, pārlika mietus, lai pielāgotu šaurajai takai un veda ķēvi augšup; Jondalars jau bija nokāpis līdz krastmalai un pagāja sānis, lai palaistu viņas garām. Eila atgriezās ar zaru, ko bija paņēmusi no ugunskura un kas kalpoja lāpas vietā. Jondalars to paturēja, kamēr Eila uzkrāva otru nomedīto dzīvnieku uz platformas. Viņš piekliboja klāt, lai palīdzētu, bet jaunā sieviete jau bija to pārvietojusi. Vērodams, kā viņa tiek galā ar nogalinātā brieža smago ķermeni, Jondalars novērtēja sievietes spēku un saprata, kā viņa ieguvusi savus muskuļus. Zirgs un platforma bija ļoti noderīgi, varbūt pat neaizvietojama palīdzība, bet Eila tomēr bija tikai viena pati.

Kumeļš kāri meklēja ķēves pupu, bet sieviete pastūma viņu malā, līdz abas ar Vīniju būs nonākušas alā.

-     Tev taisnība, Jondalar, - Eila ierunājās, sasniegusi klints pārkāri.

-     Liels, liels ugunsgrēks. Es agrāk neredzēt tik lielu uguni. Tālu prom. Daudz, daudz dzīvnieku.