Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Vai jau ir pienācis rīts? - Eila jautāja, pamanīdama, ka pa alas ieeju un dūmu noplūdes atveri līst iekšā gaisma. Viņa nometa zvērādas. - Nevarēju iedomāties, ka tik ilgi nogulēšu. Ak Lielo Māt! Man taču jā­sāk žāvēt gaļu. - Eila savā runā bija izmantojusi ari epitetus. Jondalars smaidīja. Bija tik brīnišķīgi dzirdēt, kā Eila bija pēkšņi sākusi runāt, bet tajā pašā laikā bija arī diezgan jocīga sajūta dzirdēt paša frāzes nākam no Eilas mutes, izrunātas ar viņas vienreizējo akcentu.

Jaunā sieviete steidzās uz izeju, tad, paskatījusies ārā, sastinga kā sālsstabs. Izberzējusi acis, viņa paskatījās vēlreiz. Uz klints pārkares, no viena gala līdz otram, bija savilktas aukliņas, uz kurām bija savērtas vienāda lieluma gaļas šķēles, starp kurām pa vidu bija sakurināti vairāki mazi ugunskuri. Vai viņa vēl joprojām sapņoja? Vai pēkšņi Eilai palīgā bija atnākušas visas klana sievietes?

-     Uz iesma ir uzvērts gurna gabals un uzlikts cepties uz ugunskura, ja gadījumā esi izsalkusi, - Jondalars it kā nejauši piebilda, pašapmie­rināti smaidīdams.

-    Tu? Tu to visu paveici?

-    Jā, es. - Viņa smaids kļuva vēl platāks. Eilas reakcija uz viņa mazo pārsteigumu bija labāka, nekā viņš bija cerējis. Varbūt viņš vēl nevarēja medīt, bet vismaz varēja noģērēt sievietes pārvestos dzīvniekus un salikt gaļu kaltēties, īpaši jau tagad, kad bija uztaisījis jaunos nažus.

-     Bet… tu taču esi vīrietis! - Eila pārsteigti iesaucās.

Jondalara mazais pārsteigums bija iznācis negaidītāks, nekā viņš to apzinājās. Tikai pateicoties atmiņām, klana locekļi apguva izdzīvošanas zināšanas un iemaņas. Viņu atmiņa, kas glabājās smadzeņu puslodes aizmugurējā daļā, bija attīstījusies tā, ka klana cilvēki spēja atcerēties senču iemaņas un nodot tās saviem pēctečiem. Vīriešu un sieviešu darbi daudzu paaudžu laikā bija sadalīti tā, ka ari klanu locekļu atmiņas bija sadalītas pēc dzimumiem. Viena dzimuma pārstāvji nespēja pildīt otra dzimuma funkcijas; tam viņiem nebija atmiņu.

Klana vīrietis varēja medīt vai atrast briedi un pārnest to mājās. Viņš pat savu medījumu mācēja nodīrāt, tomēr ne tik prasmīgi kā sieviete. Ja vajadzība spieda, varēja arī uzlikt gaļas gabalus cepties uz ugunskura. Bet klana vīrietim nekad prātā nebūtu ienākusi doma sagriezt gaļu šķē­lēs un izlikt to kaltēties, un, pat ja arī tāda doma būtu radusies, vīrietis nezinātu, ar ko sākt un kas jādara. Viņam noteikti nebūtu sanākušas tik akurātas un precīzi sagrieztas šķēles, kas vienmērīgi kaltētos, kā Eila to redzēja savu acu priekšā.

-    Vai tad vīrietim nav ļauts sagriezt mazliet gaļas? - Jondalars jau­tāja. Viņš zināja, ka dažām ciltīm ir atšķirīgas paražas, kas attiecas uz vīriešu un sieviešu darbiem, bet viņš bija gribējis tikai palīdzēt un nebija domājis, ka Eila par to apvainosies.

-   Klanā sievietes nedrīkst medīt un vīrieši nedrīkst… gatavot ēdienu, - sieviete centās paskaidrot.

-     Bet tu medī.

Jondalara piezīme sniedza viņai negaidītu atklāsmi. Viņa bija aiz­mirsusi šīs atšķirības starp klanu un Citiem.

-     Es… es neesmu klana sieviete, - Eila, samulsusi, sacīja. - Es… - Viņa nemācēja to izskaidrot. - Es esmu tāda pati kā tu, Jondalar. Viena no Citiem.

23

Eila apturēja zirgu, noslīdēja no Vīnijas muguras un pasniedza Jon­dalaram pilošo ūdens somu. Vīrietis to paņēma un izslāpis dzēra lie­liem malkiem. Viņi atradās tālu ielejā, gandrīz jau stepē, diezgan lielu gabalu prom no upes.

Visapkārt vējā viļņojās zeltaina zāle. Viņi bija vākuši irbulenes, pro­sas graudus un savvaļas rudzus, tur bija ari nenogatavojušās smagas miežu vārpas, kā arī parastie un divgraudu kvieši. Tas bija apnicīgs darbs - ar roku noliekt katru stiebru un savākt cietās sēklas. Mazie, apaļie prosas graudiņi, kas bija nolikti vienā groza pusē - grozs bija sadalīts divās daļās un karājās auklā ap kaklu, lai abas rokas būtu brī­vas, - viegli atsitās, un graudiem bija nepieciešama atsijāšana. Rudzi, kas atradās otrā groza pusē, brīvi pa to kūļājās.

Eila aplika groza auklu ap kaklu un ķērās pie darba. Drīz pēc tam arī Jondalars viņai pievienojās. Kādu bridi abi plecu pie pleca lasīja graudus, tad Jondalars pagriezās pret jauno sievieti. - Eila, kāda ir sajūta jāt uz zirga? - viņš painteresējās.

-    To ir grūti izskaidrot, - viņa atbildēja, ieturēdama pauzi, lai apdo­mātu atbildi. - Jājot ātri, ir loti satraucošas izjūtas. Bet, ari lēni jājot, izjūtas ir tādas pašas. Jājot ar Vīniju, mani pārņem labas sajūtas. - Tad viņa atkal pievērsās darbam un pēkšņi apstājās. - Vai tu nevēlētos to pamēģināt?

-     Ko pamēģināt?

-     Izjāt ar Vīniju.

Jondalars lūkojās sievietē, cenzdamies saprast, kā viņa, to pateikusi, īstenībā jutās. Viņš bija gribējis pamēģināt izjāt ar zirgu, bet likās, ka Eilai ar zirgu ir tik personiskas attiecības, ka vīrietis nezināja, kā to taktiski palūgt. - Jā, es vēlētos gan. Bet vai Vīnija man to ļaus?

-    Nezinu. - Jaunā sieviete paskatījās saulē, lai noteiktu, cik vēls jau ir, tad uzmeta grozu uz muguras. - Varam pamēģināt.