Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Saukdama pēc palīdzības, Eila gāja cauri miglai. Gara auguma sie­viete, ietinusies miglas plīvurā, - viņas seju nevarēja saskatīt - izstiepa rokas. - Māt, es solīju, ka būšu uzmanīga, bet kur tu aizgāji? - Eila murmināja. - Kāpēc tu nenāci, kad es tevi saucu? Es saucu un saucu, bet tu nekad nenāci. Kur tu biji? Māt? Māt! Neaizej atkal! Paliec te! Māt, pagaidi mani! Neatstāj mani!

Slaidās sievietes tēls izgaisa, un migla izklīda. Viņas vietā nostājās cita sieviete - drukna un maza auguma. Sievietes spēcīgās, muskuļainās kājas bija nedaudz līkas, uz āru izliektas, bet viņa gāja taisni un stalti. Viņas deguns bija liels un ērglim līdzīgs, ar augstu, izteiktu kūkumu, un uz priekšu izvirzītajam žoklim nebija zoda. Sievietes piere bija zema un lēzena, atpakaļ atvirzīta, bet galva - diezgan liela, kakls - īss un resns. Biezas, nokarenas uzacis aizklāja lielas, brūnas un gudras acis, kurās atspoguļojās mīlestība un skumjas.

Viņa aicinoši pamāja. - Iza! - Eila viņai uzsauca. - Iza, palīdzi man! Lūdzu, palīdzi man! - Bet Iza vienīgi savādi viņā paskatījās. - Iza, vai tu mani nedzirdi? Kāpēc tu nespēj mani saprast?

-    Neviens tevi nespēj saprast, ja tu nemāki pareizi runāt, - sacīja vēl kāda balss. Eila ieraudzīja vīrieti, kas gāja, atspiedies uz spieķa. Viņš bija vecs un klibs. Viena roka pie elkoņa bija amputēta. Kreisā sejas puse bija derdzīgi sakropļota, vīrietim nebija kreisās acs, bet labā acs lūkojās pasaulē ar lielu spēku, gudrību un līdzjūtību. - Tev jāmācās runāt, Eila, - Krebs to sacīja, veidodams žestus ar vienu roku, bet Eila spēja viņu sadzirdēt. Viņš runāja Jondalara balsī.

-     Kā lai es runāju? Es nespēju to atcerēties! Palīdzi man, Kreb!

-     Eila, tavs totēms ir Alu Lauva, - vecais mogurs atgādināja.

Slaidā lēcienā dzeltenbrūns kaķu dzimtas plēsējs uzklupa sumbram

un piespieda pie zemes bailēs baurojošo, milzīgo, sarkanbrūno savva­ļas lopu. Eila noelsās, un aszobainais tīģeris uzrūca viņai; tīģera ilkņi un purns mirka asinīs. Tīģeris nāca Eilai virsū, viņa garie, asie ilkņi auga arvien garāki un asāki. Viņa bija paslēpusies pavisam mazā alā,

cenzdamās piespiesties tuvāk klints sienai, kas atradās aiz muguras. Alu lauva ierēcās.

-    Nē! Nē! - Eila kliedza.

Alā iestiepās milzīga ķetna ar izlaistiem nagiem un ieskrāpēja viņas augšstilbā četras paralēlas, dziļas brūces.

-            Nē! Nē! - viņa atkal kliedza. - Es nevaru! Es nevaru! - Visapkārt mutuļoja migla. - Es nevaru atcerēties!

Slaidā, garā sieviete izstiepa rokas. - Es tev palīdzēšu…

Uz bridi migla izklīda, un Eila ieraudzīja seju, kas bija līdzīga viņas pašas sejai. Eilai sametās slikta dūša; no spraugas, kas bija pavērusies zemē, plūda ārā skāņa mitruma un puvuma smaka.

-    Māt! Māt!

-             Eila! Eila! Kas tev kaiš? - Jondalars viņu purināja. Viņš bija atra­dies ārā uz klints pārkares un izdzirdējis kliedzienu nepazīstamā va­lodā. Vīrietis iekliboja iekšā daudz ātrāk, nekā bija domājis, ka spēj kustēties.

Eila piecēlās sēdus, un Jondalars apskāva viņu. - Ak, Jondalar! Tas bija sapnis, mans murgs, - sieviete šņukstēja.

-     Eila, viss ir labi. Viss ir kārtībā.

-     Bija zemestrīce. Tā tas notika. Viņu nogalināja zemestrīcē.

-     Ko nogalināja zemestrīcē?

-           Manu māti. Un vēlāk ari Krebu. Ak, Jondalar, es ienīstu zemestrīces! - Sieviete viņa rokās nodrebinājās.

Jondalars apskāva Eilas plecus un palieca viņu atpakaļ, lai varētu uz viņu paskatīties. - Pastāsti man par savu sapni, Eila, - viņš sacīja.

-             Man šie sapņi jau rādījušies tik sen, kopš vien sevi atceros, - tie vienmēr atgriežas. Vienā no tiem es atrodos mazā alā un iekšā iestiepjas lauvas ķetna. Šķiet, ka tā mans totēms mani iezīmēja. Otru sapni es nekad nevaru atcerēties, bet vienmēr pamostos trīcēdama un ar sliktu dūšu. Tikai šoreiz bija citādi, es viņu redzēju, Jondalar. Es redzēju savu māti!

-    Eila, vai tu sevi dzirdi?

-    Kā tu to domā?

-    Tu runā, Eila. Tu runā!

Reiz Eila bija mācējusi runāt, kaut arī valoda nebija tā pati, viņa bija iemācījusies runas valodas izjūtu, ritmu un jēgu. Sieviete bija aiz­mirsusi runāt tāpēc, ka viņas izdzīvošana bija atkarīga no citas sazi­nāšanās formas un vēl tāpēc, ka gribēja aizmirst traģēdiju, kas bija

atstājusi viņu vienu. Kaut ari tas nenotika apzināti, viņa bija klausīju­sies un atcerējusies daudz vairāk nekā vienīgi Jondalara valodas vārdu krājumu. Vīrietim runājot, Eila klausījās runas plūdumā, gramatikā, uzsvaros - tas viss bija daļa no skaņām, ko viņš veidoja.

Kā bērns, kas tikko sāk mācīties runāt, viņa bija piedzimusi ar runas dotībām un vēlmi tās īstenot, un vienīgi bija nepieciešama pastāvīga valodas klausīšanās. Eilas motivācija bija daudz spēcīgāka nekā bērnam, viņas atmiņa bija trenēta. Viņa mācījās daudz ātrāk. Kaut arī viņa ne­varēja precīzi atdarināt vīrieša valodas intonāciju un modulāciju, Eila bija kļuvusi par runātāju Jondalara dzimtajā valodā.

-     Es runāju! Es to varu! Jondalar, es domāju ar vārdiem!

Viņi abi pamanīja, ka Jondalars bija apskāvis Eilu, un abi to apzinājās. Vīrietis atlaida rokas.