Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Bet Jondalars bija sajutis sievietes smaržu, kas plūda no viņas siltās ādas, viņam patika piebriedušās, pilnās krūtis, kas atradās viņam pie sāniem. Pēkšņi viņš atcerējās, ka jau veselu mūžību nebija gulējis ar sievieti, un gurnauts nespēja viņa domas noslēpt. Vīrietis aizgriezās prom, cenzdamies piesegt piebriedušo locekli, bet tas bija vienīgais, ko viņam atlika darīt, lai uz vietas nebūtu jānoplēš gurnauts no sava auguma. Vīrieša solis kļuva garāks, līdz viņš jau gandrīz vai skrēja Eilai pa priekšu.

- Doni! Kā es gribu šo sievieti! - viņš klusi murmināja.

Asaras sāka tecēt pa Eilas acu kaktiņiem, kad viņa ieraudzīja, ka Jondalars kā bulta aizšaujas uz priekšu. "Ko es izdarīju nepareizi? Kā­pēc viņš tā no manis atrāvās? Kāpēc viņš man neparāda savu signālu? Es redzu viņa vajadzību, kāpēc viņš to nevēlas atbrīvot kopā ar mani? Vai esmu tik neglīta?" Eila notrīsēja, atceroties sajūtu, kad vīrieša roka viņu apskāva; sievietes nāsis sajuta vīrieša smaržu. Viņa lēni vilka kājas, negribēdama skatīties viņam acīs, juzdamās tieši tāpat kā bērnībā, kad bija izdarījusi kaut ko tādu, par ko zināja, ka tas ir slikti, - tikai šoreiz viņa nezināja, ko sliktu bija izdarījusi.

Jondalars bija sasniedzis koku paēnu blakus upei. Viņa vajadzība bija tik spēcīga, ka vīrietis vairs nespēja sevi iegrožot. Pēc īsa brīža viņš jau bija pazudis biezajā koku lapotnē, staipīgs, balts šķidrums spazmās tecēja zemē, un tad, joprojām turēdams savu locekli, vīrietis drebēdams atspiedās pret koku. Tas bija atvieglojums, nekas vairāk, bet vismaz tagad viņš varēja skatīties uz sievieti, necenšoties viņu nogrūst zemē un paņemt ar spēku.

Jondalars atrada zariņu un uzrušināja zemi, lai Zemes Mātes klēpī noslēptu savas Baudas ekstraktu. Zelandoni pastāvēja uzskats, ka šī šķidruma veltīga izšļakstīšana ir Mātes veltes izšķērdēšana, bet, ja tā darīt bija nepieciešams, tad to vajadzēja atdot atpakaļ Zemes Mātei, izšļakstīt uz zemes un apslēpt. "Zelandoni bija taisnība," viņš nodomāja. "Tā ir izšķērdība, un no tās nav nekādas baudas."

Iedams gar upes krastu, jaunais vīrietis kautrējās iziet atklātā laukā. Vīrietis redzēja, ka Eila, piegājusi pie liela akmens, viņu gaida; vienu roku sieviete bija aplikusi kumeliņam ap kaklu un pieri piespiedusi Vī­nijas kaklam. Viņa izskatījās tik neaizsargāta, pieķērusies dzivniekiem, meklējot atbalstu un mierinājumu. Sievietei vajadzētu pieglausties pie viņa; viņš domāja, ka spētu viņu mierināt. Jondalars bija pārliecināts, ka bija izraisījis Eilai ciešanas, un jutās par to nokaunējies, it kā būtu izdarījis ko nosodāmu. Nelabprāt viņš iznāca ārā no meža.

-    Ir tādas reizes, kad vīrietis nevar sagaidīt, kad atbrīvosies no spie­dīgās strūklas, - viņš meloja, vārgi smaidīdams.

Eila bija pārsteigta. Kāpēc viņam bija jārunā nepatiesi vārdi? Viņa taču zināja, ko vīrietis bija darījis. Viņš bija atvieglojis savu vaja­dzību.

Klana vīrietis būtu palūdzis vadoņa sievietes atļauju, pirms atvieglo­ties. Ja vīrietis nevarēja kontrolēt savu vajadzību, pat vadoņa sieviete, lai cik neglīta arī būtu, saņemtu šo signālu, ja nevienas citas sievietes tuvumā nebūtu. Neviens pieaudzis vīrietis neatvieglotu pats sevi. Ti­kai pusaudžu vecuma zēni, kas jau sasnieguši briedumu, bet nav vēl ieguvuši savu pirmo medījumu, varētu šādu iespēju apsvērt. Bet Jonda­lars bija devis priekšroku parūpēties pats par sevi, nevis parādījis viņai signālu. Eila jutās dziļi aizvainota; viņa jutās pazemota.

Sieviete ignorēja viņa vārdus un izvairījās skatīties viņam acīs. - Ja vēlies izjāt ar Vīniju, es viņu pieturēšu, kamēr uzkāpsi uz akmens un pārliksi kāju zirga mugurai. Es pastāstīšu Vīnijai, ka vēlies ar viņu izjāt. Varbūt viņa tev to atļaus.

Jondalars atcerējās, ka šis ir bijis tas iemesls, kāpēc viņi bija beiguši vākt graudus. Kas bija noticis ar viņa entuziasmu? Kā gan tik daudz kas var mainīties, aizejot no viena lauka gala līdz otram? Cenzdamies atstāt iespaidu, ka viss ir normāli, vīrietis uzkāpa uz lielā laukakmens ierobījuma, bet Eila pieveda Vīniju tuvāk, taču ari Jondalars izvairījās skatīties sievietei acīs.

-     Kā tu panāc to, ka viņa iet tur, kur tu vēlies? - viņš jautāja.

Eilai bija jāapsver šis jautājums. - Es nelieku viņai iet, Vīnija pati

iet tur, kur es to vēlos.

-     Bet kā viņa zina, kur tu vēlies doties?

-     Es nezinu… - Viņa to nezināja; Eila par to nebija domājusi.

Jondalars nolēma, ka viņam vienalga. Viņš vēlējās jāt kaut kur pro­jām, vienalga kur zirgs viņu vedīs, ja Vīnija vispār vēlēsies viņu pieņemt. Vīrietis uzlika roku uz zirga skausta, lai sajustos stabilāk, un pēc tam piesardzīgi uzkāpa ķēvei mugurā.

Vīnija atglauda ausis. Viņa zināja, ka tā nav Eila, nasta bija daudz smagāka - tai nepiemita ierastā vadības izjūta, sievietes lielu un kāju muskuļu spriedze. Bet Eila bija tepat tuvumā, turēja Vīnijas galvu, un vīrietis bija pazīstams. Ķēve nepārliecināti saslējās pakaļkājās, bet pēc brīža nostājās atkal vietā.