Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Tūlīt pat? - Jondalars vaicāja. Viņa pamāja, jau sākdama iet at­pakaļ. - Es domāju, ka tu biji aizjājusi pēc ūdens, lai mēs vēl varētu vākt graudus.

-    Tā bija. Biju aizmirsusi, ka ar diviem roku pāriem graudu vākšana noris daudz ātrāk. Es tikai skatījos savā grozā - neesmu pieradusi pie palīdzības.

Vīrieša dažādās prasmes Eilu visu laiku pamatīgi pārsteidza. Viņš ne tikai vēlējās palīdzēt, bet arī mācēja darīt visu, ko darīja Eila; ja nemācēja, tad iemācījās. Viņu interesēja viss, it īpaši viss jaunais. Eila Jondalarā saskatīja sevi pašu. Tikai tagad viņa spēja novērtēt, cik ne­parasta viņa bija likusies klana ļaudīm. Tomēr viņi bija Eilu pieņēmuši un centušies pieradināt pie sava dzīves modeļa.

Ari Jondalars uzmeta grozu uz muguras un pievienojās jaunajai sie­vietei. - Esmu gatavs šodien darbu beigt. Eila, tu jau esi savākusi tik daudz graudu, turklāt mieži un kvieši vēl nemaz nav nogatavojušies. Nesaprotu, kāpēc tev vajag vairāk?

-    Tie domāti VInijai un kumeliņam. Viņiem būs vajadzīga arī zāle. Vīnija ziemā barojas laukā, bet, kad sniega sega ir pārāk dziļa, daudzi zirgi aiziet bojā.

Paskaidrojums bija tik izsmeļošs, ka noraidīja visus iebildumus, kas viņam būtu varējuši rasties. Baudīdami siltās saules starus uz kailās ādas, viņi kopā brida atpakaļ pa garo zāli - tagad viņiem vairs nebija tajā jāstrādā. Jondalaram mugurā bija vienīgi gurnauts, un viņa āda bija tikpat brūni nosauļota kā Eilai. Jaunā sieviete bija uzvilkusi vasaras apmetni, kas apklāja augumu no vidukļa līdz lieliem, bet, kas bija pats svarīgākais, - tajā bija ieloces un maisiņi, kur ielikt darbarīkus, lingu un citus priekšmetus. Otrs apģērba aksesuārs, kas Eilai bija mugurā, bija mazais ādas maisiņš ap kaklu. Jondalars jau vairākkārt bija apbrī­nojis sievietes tvirto un šmaugo augumu, bet viņš neizrādīja nekādus atklātus žestus, arī Eila viņu uz to neizaicināja.

Jondalars nepacietīgi gaidīja jāšanu zirga mugurā, mocīdamies ne­ziņā, kā Vīnija uz to reaģēs. Ja bija nepieciešams, viņš varēja pārvie­toties samērā ātri. Izņemot nelielu pieklibošanu, ar vīrieša kāju viss bija kārtībā, un viņš cerēja, ka ar laiku arī klibošana pāries. Ārstējot viņa kāju, Eila bija paveikusi brīnumu, viņam bija par tik daudz ko viņai jāpasaka paldies. Jondalars bija sācis domāt par došanos prom - nebija vairs nekāda iemesla, lai viņš šeit uzkavētos, bet likās, ka Eila viņu nesteidzina aiziet, un tā nu Zelandoni vīrietis to visu laiku atlika.

Viņš gribēja palīdzēt sievietei sagatavoties gaidāmajai ziemai; vismaz tik daudz viņš bija viņai parādā.

Turklāt Eilai bija ari jāparūpējas par zirgiem. Par to viņš nebija pa­domājis. - Tas nu gan ir milzīgs darbs, lai sarūpētu zirgiem barību, vai ne?

-     Nav jau nemaz tik liels, - Eila atbildēja.

-     Es tagad domāju, tu teici, ka zirgiem ir vajadzīga ari zāle. Vai tad tu nevarēji nogriezt graudus ar visiem stiebriem un aiznest tos uz alu? Tad tā vietā, lai vāktu graudos šajos, - viņš norādīja uz vācamajiem groziem, - tu varētu izsijāt sēklas grozos. Turklāt iegūtu arī zāli.

Savilkusi pieri, Eila neko neatbildēja, apdomādama šo priekšlikumu.

-    Varbūt… Ja stiebrus pēc to nogriešanas noliktu žāvēties, sēklas pašas izbirtu. Dažas varbūt izbirtu, bet citas ne. Te uz lauka vēl ir palicis daudz miežu un kviešu… vērts pamēģināt. - Eilas sejā iegūla plats smaids.

-    Jondalar, manuprāt, tam vajadzētu izdoties!

Jaunā sieviete izskatījās tik patiesi ar šo ideju aizrāvusies, ka arī Jondalaram bija jāpasmaida. Vīrieša atzinība, pievilcība un prieks par viņu bija tik acīmredzams un atspoguļojās viņa skaistajās, pavedino­šajās acīs. Tāpēc Eila atbildēja atklāti un dabiski.

-Jondalar, man tik ļoti patīk, kad tu smaidi… man, ar muti un acīm.

Viņš iesmējās savus negaidītos, nevaldāmos un jautri draiskos smiek­lus. Vīrietis pie sevis nodomāja: "Šī sieviete ir tik godīga. Nedomāju, ka viņa kādreiz ir bijusi citāda nekā pilnīgi atklāta. Cik gan vienreizīga sieviete viņa ir!"

Arī Eilu aizrāva Jondalara pēkšņie smiekli, jaunās sievietes smaids pārvērtās jautros smieklos un tad pārgāja dabiskā, neierobežotā prieka izpausmē.

Nomierinājušies un apvaldījuši smieklus, abi dziļi ievilka elpu un izslaucīja acis, bet pēc brīža tie no jauna izlauzās uz āru. Ne viens, ne otrs nespēja pateikt, kas bija bijis tik nedzirdēti smieklīgs; smiekli bija radušies paši no sevis. Bet tā bija laba un līksma spriedzes noņemšana tai situācijai, kas bija izveidojusies.

Atsākot iet uz priekšu, Jondalars aplika roku Eilai ap vidukli. Pēc kopīgas smiešanās tas vienkārši bija sirsnīgs reflekss. Vīrietis juta, kā jaunā sieviete saspringst, tāpēc nekavējoties savu roku atrāva. Viņš bija apsolījis sev un arī viņai - pat ja Eila vēl toreiz viņa vārdus nebija sapratusi -, ka ar savu klātbūtni viņai neuzbāzīsies. Ja šī sieviete bija devusi zvērestu atturēties no Baudas veltes, viņš nenostādīs sevi tādā stāvoklī, ka viņai būtu vīrietim jāatsaka. Viņš bija ļoti uzmanīgi un ar lielu cieņu izturējies pret Eilas personību.