Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kaut kas Eilas balsī lika viņam ieskatīties tuvāk. Sieviete bija pār­guruši, un asinspirts, ko viņai bija nācies redzēt, bija atstājusi pēdas nedabiski iekritušajās acīs. Viņas rokas bija melnas, seja un apmetnis notraipīti ar sodrējiem un asinīm. Atsprādzējusi siksnas un platformu, jaunā sieviete apskāva Vīnijas kaklu un nogurumā atspieda pieri pret savu mīļo ķēvīti. Zirgs stāvēja ar noliektu galvu un izplestām priekš­kājām, kamēr kumeļš atviegloja viņas piebriedušos pupus. Arī Vīnija izskatījās tikpat nogurusi kā Eila.

-     Ugunsgrēks droši vien ir tālu no šejienes. Ir jau vēls. Vai tu visu dienu jāji? - Jondalars jautāja.

Eila pacēla galvu un pagriezās pret vīrieti. Kādu īsu brīdi viņa bija piemirsusi, ka arī viņš te atrodas. - Jā, visu dienu, - sieviete atbildēja un dziļi ievilka elpu. Vēl viņa nedrīkstēja padoties nogurumam, vēl priekšā tik daudz darāmā. - Daudzi dzīvnieki mirst. Daudzi nāk ņemt gaļu. Vilks. Hiēna. Lauva. Citus iepriekš neredzēt. Lieli zobi. - Eila tos demonstrēja, atvērdama muti un izbāzdama ārā abus rādītājpirkstus kā pagarinātus acuzobus.

-      Tu redzēji aszobaino tīģeri! Es nemaz nezināju, ka tie īstenībā eksistē! Reiz kāds vecs vīrs Vasaras sapulcē jauniešiem stāstīja, ka savā jaunībā to tīģeri redzējis, bet neviens viņam neticēja. Tu patiešām to redzēji? - Jondalars vēlējās, kaut būtu bijis kopā ar Eilu.

Viņa pamāja un nodrebinājās, savilkdama plecus un aizvērdama acis.

-     Lika Vīnijai baidīties. Uzmācās. Linga lika bēgt. Vīnija, es skriet.

Jondalars iepleta acis par sievietes saraustīti lakonisko notikumu at­stāstījumu. - Tu aizdzini aszobaino tīģeri ar savu lingu? Ak Māt! Eila!

-     Daudz gaļas. Tīģeris… nevajag Vīniju. Linga lika tam iet. - Viņa gribēja pateikt ko vairāk, aprakstīt notikušo, pastāstīt par savām bailēm, dalīties visā ar vīrieti, bet diemžēl to nemācēja. Eila bija pārāk nogurusi, lai iztēlotos to žestos un tad domātu, kā tur iederas vārdi.

Jondalars nodomāja: "Nav nekāds brīnums, ka viņa ir tik nogurusi. Varbūt man nevajadzēja viņai ierosināt pārbaudīt to ugunsgrēku, bet tagad viņai ir divi brieži. Tomēr bija vajadzīga drosme, lai vaigu vaigā satiktos ar aszobaino tīģeri. Viņa nu gan ir apbrīnojama sieviete!"

Eila paskatījās uz savām rokām, tad devās atkal lejā pa taciņu uz upmalu. Paņēmusi lāpu, ko Jondalars bija atstājis iespraustu zemē, viņa aiznesa to pie upes un pacēla gaisā, lai pavērtos apkārt. Izrāvusi no ze­mes balandas stublāju, sieviete plaukstās saberza auga lapas un sakni, pēc tam saberzto masu saslapināja un pielika tai klāt nedaudz smilšu. Tad noberza rokas, nomazgāja no sejas ceļojuma netīrumus un devās atpakaļ, augšā uz alu.

Jondalars uz pavarda bija uzlicis vārāmos akmeņus sildīties, un Eila bija par to pateicīga. Krūze karstas tējas bija tieši tas, kas viņai tagad vajadzīgs. Viņa bija atstājusi vīrietim pārtiku un cerēja, ka viņš negaida, lai viņa tagad sāktu gatavot ēst. Eila pašlaik nespēja rūpēties par mal­tītes pagatavošanu. Viņai bija jānoģērē āda diviem briežiem, jāsagriež tie gabalos un jāliek žāvēties.

Tā kā Eilai bija vajadzīgas zvērādas, viņa bija meklējusi dzīvniekus, kas nebija apdeguši. Bet, sākusi strādāt, viņa atcerējās, ka bija plānojusi uztaisīt pāris jaunu un asu nažu. No biežās lietošanas vecie naži bija palikuši neasi - no asmens jau sāka nošķelties sīkas šķembiņas. Parasti bija vieglāk uztaisīt jaunus nažus un vecos pēc tam pārtaisīt par kādu citu darbarīku, piemēram, par skrāpi.

Neasais nazis bija pēdējais piliens Eilas pacietības mērā. Viņa centās nodīrāt brieža ādu, un acīs sariesās noguruma un sakāves asaras, kas ritēja lejup pa vaigiem.

- Eila, kas tev kaiš? - Jondalars pavaicāja.

Neko neatbildēdama, sieviete tikai vēl sparīgāk sāka graizīt briedi. Viņa nespēja neko paskaidrot. Vīrietis izņēma no viņas rokas neaso nazi un piecēla kājās. - Tu esi nogurusi. Vai tev nevajadzētu uz brīdi atgulties un nedaudz atpūsties?

Eila papurināja galvu, kaut gan izmisīgi vēlējās darīt tieši tā, kā Jondalars bija sacījis. - Āda briedim, kaltēt gaļu. Nevar gaidīt, hiēna nāk.

Viņš neierosināja ienest briežus alā; Eila vairs nespēja loģiski domāt. - Es tos pasargāšu, - vīrietis piedāvāja. - Tev vajag nedaudz atpūsties. Ej iekšā un pagūli, Eila.

Sievieti pārņēma pateicības jūtas. Viņš tos pieskatīs! Viņa pat nebija domājusi to Jondalaram lūgt; Eila nebija pieradusi, ka kāds viņai varētu palīdzēt. Smagām kājām viņa iesteberēja alā, atviegloti uzelpoja un bez­spēkā sabruka uz zvērādām. Jaunā sieviete gribēja pateikt Jondalaram, cik viņa jūtas pateicīga, un juta acīs atkal sariešamies asaras, jo zināja, ka mēģinājums to pateikt būtu nesekmīgs. Viņa nemācēja runāt!

Nakts laikā Jondalars vairākas reizes iegāja alā un atkal iznāca ārā, šad tad pastāvēdams blakus guļošajai sievietei un viņu vērodams; viņa pierē iegūlās rūpju rieva. Eila gulēja nemierīgi, sapņos mētāja rokas un kaut ko nesaprotami murmināja.