Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eilai nemaz tik ļoti negribējās to darīt. Viņa būtu devusi priekšroku medībām kopā ar Mazuli, bet lauva bija aizgājis. Lai gan medību part­nera prombūtne pašreiz bija mazākais, par ko Eila domāja. Vairāk viņu uztrauca Jondalars. Sieviete zināja, ka pat tad, ja Zelandoni vīrs iebilstu, tas nespētu viņu atturēt. Nebija tā, ka Eila būtu piederīga viņa klanam, - šī bija viņas ala, un Jondalars vēl nebija pilnībā atlabis. Tomēr likās, ka viņam patīk ieleja, Vīnija un kumeliņš; šķita, ka viņam patīk arī Eila pati. Tāpēc viņa negribēja neko mainīt. No savas pieredzes viņa zināja, ka vīriešiem nepatīk sievietes, kas medī, bet Eilai nebija izvē­les.

Un viņa cerēja no Jondalara saņemt kaut ko vairāk nekā tikai klusu, negribīgu piekrišanu - sievietei bija nepieciešams viņa atbalsts un pa­līdzība. Viņa negribēja medībās ņemt līdzi kumeļu. Eila baidījās, ka mazais kumeliņš var iesaistīties dzīvnieku paniskajā bēgšanā un tikt savainots. Viņa bija pārliecināta, ka kumeliņš paliktu alā, ja Jondalars viņu uzraudzītu. Viņa nebūs prom ilgu laiku. Eila izlūkotu ganāmpulku, izraktu bedri, atgrieztos un dotos medībās nākamajā dienā. Bet kā lai viņa palūdz vīrietim pieskatīt kumeliņu, kamēr pati medīs? Pat tādā gadījumā, ja viņš pats nespēj vēl medīt?

Gatavodama rīta gaļas buljonu un pārlūkojot atlikušos gaļas krā­jumus, sieviete saprata, ka drīz vien kaut kas būs jādara lietas labā. Eila nolēma, ka iesākumā palēnām atklās savu tieksmi uz medībām, nodemonstrējot Jondalaram prasmi rīkoties ar savu iecienītāko medību ieroci. Vīrieša reakcija uz viņas medībām ar lingu sniegs atbildi, vai ir vērts lūgt viņa palīdzību.

Viņiem bija izveidojies paradums no rītiem pastaigāties gar upmalas krūmāju. Tas Jondalaram bija labs treniņš, un ari Eilai šī pastaiga pa­tika. Tajā rītā aizejot jaunā medniece aiz apmetņa jostas iebāza lingu.

Vienīgais, kas viņai bija nepieciešams, lai kāds zvēriņš gribētu sadar­boties un parādītos viņu redzeslokā.

Sievietes cerības tika piepildītas ar uzviju, kad, staigājot pa pļavu prom no upmalas, parādījās rubeņu pāris. Ieraudzījusi vienu putnu, Eila paņēma lingu un akmeņus. Pirmais akmens, uzlidojot debesīs, trāpīja vienam rubenim, bet, kad otrs putns pacēlās spārnos, tam trāpīja otrs akmens. Pirms medījuma atnešanas Eila paskatījās uz Jondalaru. Viņa ieraudzīja pārsteigumu, bet, kas vēl svarīgāk, - arī smaidu vīrieša sejā.

-     Tas bija vienreizīgi, sieviete! Vai tādā veidā esi nomedījusi visus tos dzīvniekus? Biju domājis, ka tu liec cilpas. Kas tas par ieroci?

Eila iedeva viņam ādas strēmeli ar izliekumu vidusdaļā un pati devās pēc nomedītajiem putniem.

-    Manuprāt, šo ieroci sauc par lingu, - Jondalars sacīja, kad Eila at­griezās. - Vilomars man stāstīja par šādu ieroci. Toreiz tā īsti nespēju iztēloties, par ko viņš runā, bet šim jābūt tam ierocim. Eila, tev labi sanāk darboties ar lingu. Lai iegūtu šādu prasmi, pat ja ir dabas dots talants, ir daudz jātrenējas.

-     Tev patīk es medīju?

-    Ja tu nemedītu, kurš cits to darītu?

-    Klana vīriem nepatīk sievietes medī.

Jondalars vēroja jauno sievieti. Viņa izskatījās uztraukusies un norai­zējusies. Varbūt vīriešiem nepatika, ka sievietes medīja, bet tas nebija viņu atturējis no mācīšanās. Kāpēc Eila bija izvēlējusies tieši šo dienu, lai atklātu savu prasmi? Kāpēc viņam likās, ka Eila gaida viņa piekri­šanu un atzinību?

-    Vairums Zelandoni sieviešu medī, vismaz kamēr vēl jaunas. Mana māte bija atzīta pēdu dzinēja. Es neredzu iemeslu, kāpēc lai sievietes to nedarītu, ja vien to vēlas. Eila, man patīk sievietes, kas medī.

Viņš ievēroja, ka Eilas spriedze mazinās; acīmredzot viņš bija pateicis to, ko viņa vēlējās dzirdēt, un tā bija taisnība. Tomēr viņš nesaprata, kāpēc Eilai tas bija tik svarīgi.

-     Man vajag iet medīt, - viņa sacīja. - Vajadzīga palīdzība.

-     Es jau labprāt, bet nedomāju, ka pašreiz būtu tam gatavs.

-     Ne palīdzēt medībās. Es ņemu Vīniju, tu paturi kumeļu?

-    Ak tad tur tas āķis slēpjas, - viņš saprata sievietes domu. - Tātad tu gribi, lai pieskatu kumeļu, kamēr pati dosies medībās ar ķēvi? - Jon­dalars iesmējās. - Tas nu gan būs kas jauns. Parasti, kad sievietei pie­dzimst bērni, viņa paliek mājās tos aprūpēt. Tas ir vīrieša pienākums - sagādāt ģimenei medījumu. Jā, es palikšu ar kumeliņu. Kādam ir jāmedī, un es nevēlos, lai mazo radībiņu medību laikā savaino.

Vīrieša smaids sniedza Eilai atvieglojumu. Viņš neiebilda, šķita, ka viņam patiešām nav nekas pretim.

-    Tomēr, pirms plāno doties medībās, vispirms tev vajadzētu izpētīt to ugunsgrēku austrumos. Tik liels ugunsgrēks var tev lieti palīdzēt medībās.

-     Uguns medības? - Eila pārjautāja.

-     Ir dzirdēts, ka veseli ganāmpulki gājuši bojā dūmos. Dažkārt var atrast pat jau ceptu gaļu! Ir kāds jocīgs nostāsts par vīru, kas pēc prē­rijas ugunsgrēka atradis ceptu gaļu, pēc tam šim vīram grūti klājies pārliecināt pārējos cilts locekļus pagaršot gaļu, kuru viņš esot speciāli uzcepis. Tas jau ir vecs stāsts.