Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eilas sejā parādījās saprotošs smaids. Ātri degošā uguns var pieveikt veselu ganāmpulku - varbūt viņai nemaz nebūtu jārok bedre?

Kad Eila sameklēja nesamā groza siksnas un velkamās platformas mietus, Jondalars bija ieinteresēts; viņš neizprata šīs sarežģītās kons­trukcijas mērķi.

-    Vinija ved gaļu uz alu, - Eila paskaidroja, rādīdama viņam, kā vel­kamā platforma ar siksnām tiek piestiprināta pie ķēves. - Vīnija veda tevi uz alu, - viņa piebilda.

-     Ak tad tā es šeit nokļuvu! Es jau ilgu laiku esmu par to domājis. Nesapratu, kā tu viena varēji mani šeit nogādāt. Man ienāca prātā, ka varbūt citi cilvēki mani atraduši un atstājuši pie tevis.

-     Nav… citi cilvēki. Es atradu… tevi… otru vīrieti.

Jondalara vaibsti saspringa un kļuva drūmi. Atgādinājums par To­nolanu nāca negaidīts, un viņu atkal pārņēma zaudējuma sāpes. - Vai tev bija viņš jāatstāj tur? Vai nevarēji ari viņu atvest šurp? - vīrietis pārmeta Eilai.

-    Vīrietis miris, Jondalar. Tu ievainots. Ļoti ievainots, - Eila aizstāvējās, juzdama, ka viņā briest vilšanās izjūta. Sieviete gribēja izstāstīt, ka bija apglabājusi to otru vīrieti, sērojusi par viņu, bet nemācēja izstāstīt. Viņa spēja sniegt informāciju un to saprast, bet neprata izskaidrot savas domas. Eila vēlējās izstāstīt Jondalaram par saviem pārdzīvojumiem, bet nebija pārliecināta, ka spēs tos izteikt vārdiem, un tādēļ jutās sa­saistīta. Jau pirmajā dienā vīrietis bija izrādījis savas bēdas, un tagad viņa pat nespēja dalīties viņa sērās.

Eila vēlējās runāt tikpat brīvi kā viņš, spēt dabiski sakārtot vārdus pareizā secībā un neierobežoti izteikties. Bet pastāvēja kāds neredzams šķērslis, kuru sieviete nespēja pārvarēt, kāds trūkums, kuru viņa, kā šķita, tūlīt pat pārvarēs, bet tas izslīdēja no rokām. Intuīcija sacīja priekšā, ka viņai to vajadzētu zināt - šīs zināšanas glabājās viņā ap­slēptas, ja vien viņa spētu atrast pareizo atslēgu.

-     Piedod, Eila! Man nevajadzēja tā kliegt uz tevi, bet Tonolans bija mans brālis… - Brāļa vārds nāca pār jondalara lūpām gandrīz kā klie­dziens.

-     Brālis. Tev un otram vīrietim… ir viena māte?

-    Jā, mums bija viena māte.

Eila pamāja un pagriezās pret zirgu, vēlēdamās, kaut spētu izskaid­rot, ka viņa saprot ģimenes saites un to īpašo saikni, kas vieno divus vī­riešus, kas dzimuši vienai mātei. Arī Krebs un Brūns bija bijuši brāļi.

Beigusi kravāt vācamos grozus, Eila paņēma savus pīķus, lai iznestu tos laukā cauri šaurajai alas izejai un piesietu pie zirga. Vērodams, kā Eila veic pēdējos sagatavošanās darbus, Jondalars sāka saprast, ka zirgs jaunajai sievietei bija daudz kas vairāk par neparastu alas biedru. Dzīv­nieks deva viņai neapstrīdamu priekšrocību. Vīrietis nebija iedomājies, cik zirgs var būt noderīgs. Bet viņš brīnījās par kādu citu pretrunu: Eila izmantoja zirgu medībām un gaļas nogādāšanai mājās - par šādu progresīvu metodi agrāk nebija dzirdēts, tomēr tajā pašā laikā lietoja tik primitīvu pīķi, kādu viņš nekad nebija redzējis.

Jondalars bija medījis kopā ar daudziem cilvēkiem, katrai ļaužu gru­pai bijis savs īpašais pīķa veids, bet neviens no tiem nav bijis tik krasi atšķirīgs no Eilas pīķa. Tomēr tajā jautās kaut kas pazīstams. Tā gals bija ass un rūdīts uz uguns, pats pīķis - taisns un gluds - bija neparocīgs. Nebija nekādu šaubu par to, ka šis pīķis nebija domāts mešanai; tas bija daudz lielāks nekā tas, ar kuru Jondalars bija medījis degunradzi. Kā gan viņa ar to medīja? Kā gan sieviete spēja pieiet tik tuvu dzīvniekam, lai novaldītu šādu pīķi? Kad viņa atgriezīsies, būs jāpajautā. Tagad tas aizņemtu pārāk daudz laika. Eila mācījās runāt, bet viņai joprojām vēl bija lielas grūtības.

Pirms Eila un Vīnija devās ceļā, Jondalars ieveda kumeliņu alā. Viņš glāstīja, kasīja un runājās ar kumeliņu, līdz bija drošs, ka Eila ar ķēvi jau ir gabalā. Bija dīvaina sajūta atrasties alā vienam pašam, zinot, ka sieviete būs prom lielāko dienas daļu. Ar nūjas palīdzību vīrietis piecēlās kājās un, ļaudams vaļu savai ziņkārībai, atrada lampu un to aizdedzināja. Atstājis nūju - alas iekšpusē tā nebija vajadzīga - un vienā rokā turēdams izgrebto akmens lampu, Jondalars sāka apsekot alas sienas, lai izpētītu, cik tā ir liela un uz kurieni ved. Attiecībā uz alas lielumu nekādu pārsteigumu nebija - tā bija tik liela, kā viņš bija domājis, un, izņemot mazo nišu, tajā nebija nekādu sāneju. Bet nišā atradās pārsteigums: viss norādīja uz to, ka vēl nesen te dzīvojis alu lauva, uz to norādīja pēdas nospiedums - varen liels!

Apskatījis pārējo alu, Jondalars secināja, ka Eila šeit mitinājusies vai­rākus gadus. Viņš droši vien kļūdījies par alu lauvas pēdām, bet, aizgājis atpakaļ un pārbaudījis nišu daudz uzmanīgāk, vīrietis bija pārliecināts, ka alu lauva dzīvojis tajā stūri vēl pagājušajā gadā.

Vēl viena mīkla! Vai viņš kādreiz atradīs atbildes uz visiem mulsi­nošajiem jautājumiem?