Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila sarauca pieri. - Ne tas. Vīrietim sāp, Eila rūpējas. Eila rūpējas visi cilvēki. Jondalars dod Eilai runu. Ir vairāk. Ir vairāk paldies. - Viņa paskatījās Jondalarā godīgām acīm, vēlēdamās, kaut viņš saprastu.

-    Varbūt tu nerunā labi, bet sazinies ļoti labi. Celies augšā, Eila, vai arī man būs jāmetas zemē tev blakus. Es saprotu, ka esi dziedniece un tavs aicinājums ir palīdzēt ikvienam, kam palīdzība nepieciešama. Tu varbūt nedomā, ka tas ir kas īpašs, ka esi man izglābusi dzīvību, bet tas mani nepadara mazāk pateicīgu. Man liekas sīkums iemācīt tev manu valodu, bet es sāku saprast, ka tev tas ir ļoti svarīgi un tu par to esi pateicīga. Pateicības izteikšana allaž ir grūta, lai kādā valodā tā arī būtu. Manā valodā ir pieņemts pateikt paldies. Man šķiet, ka tev tas sanāk vēl skaistāk. Bet tagad, lūdzu, celies augšā!

Eila juta, ka viņš ir sapratis. Sievietes smaids izteica daudz lielāku pateicību, nekā viņa to apzinājās. Eilai bija grūti to izskaidrot, bet ļoti svarīgi, lai viņš saprastu; tagad viņa piecēlās kājās, juzdamās pacilāta, ka bija izdevies. Sieviete meklēja veidu, kā izteikt savu pacilātību dar­bībā; ieraudzījusi Vīniju un kumeļu, viņa gari un griezīgi nosvilpās. Ķēve izslēja ausis un aulekšoja pie Eilas. Kad Vīnija bija pieskrējusi klāt, jaunā sieviete palēcās un viegli uzkāpa zirgam mugurā.

Viņas apmeta lielu apli pa pļavu, kumeliņš sekoja cieši blakus. Kopš Jondalara atrašanas Eila bija visu laiku palikusi pie viņa, tāpēc nebija neko daudz izjājusi, un šis jājiens sniedza viņai pacilājošu brīvības izjūtu. Kad sieviete atgriezās pie klints, Jondalars stāvēja kājās, viņu gaidīdams. Viņa mute vairs nebija plati iepletusies, tomēr tā tāda bija bijusi, kad Eila sāka jāt. Uz bridi viņam pār muguru bija noskrējušas tirpas, un viņš nesaprata, vai sieviete nav kāda pārdabiska būtne, var­būt pat doni. Kā pa miglu viņš atcerējās sapni par Mātes garu, kas bija ieņēmis jaunas sievietes veidolu un pastūma malā lauvu.

Tad Jondalars atcerējās Eilas lielo, cilvēcīgo izmisumu par savu ne­spēju sazināties. Noteikti nevienam Lielās Zemes Mātes garam nebūtu šādas problēmas. Tomēr viņai piemita neparasts talants apieties ar dzīvniekiem. Putni atlidoja pie viņas un ēda no rokas, ķēve - zīdītāja - atskrēja pēc viņas svilpiena un atļāva jāt sev uz muguras. Un kā tad ar tiem cilvēkiem, kas nesarunājās ar vārdiem, bet gan ar žestiem? Glāstī­dams kumeliņu, vīrietis prātoja: kopš tās dienas, kad Eila viņam bija to izstāstījusi, Jondalaram bija bijusi laba viela pārdomām. Jo vairāk viņš par šo sievieti domāja, jo dziļāks kļuva viņas noslēpums.

Vīrietis varēja saprast, kāpēc viņa nerunāja, jo arī viņas cilts ne­runāja. Bet kas bija tie cilvēki? Kur viņi ir tagad? Eila sacīja, ka viņai neesot savas cilts un viņa dzīvojot ielejā viena pati, bet kas tad bija viņai iemācījis ārstniecības māku un maģisko spēju apieties ar dzīv­niekiem? Kur viņa bija dabūjusi uguns akmeni? Eila vēl bija par jaunu, lai būtu tik apdāvināta dziedniece. Parasti pagāja vairāki gadi, dzīvojot nošķirtībā un vientulībā, lai sasniegtu tādas spējas un līmeni, kāds piemita Eilai…

Varbūt šādus cilvēkus Eila uzskatīja par savu cilti? Jondalars zināja, ka eksistē tādas atsevišķas grupas, ko veido tie, kas kalpo Mātei un pilnībā velta sevi, lai iegūtu dziļāku ieskatu pamatīgajos noslēpumos un mistērijās. Šādas ļaužu grupiņas tika turētas lielā cieņā; Zelandoni vairā­kus gadus bija pavadījuši, dzīvojot kopā ar vienu no tām. Arī Šamuds bija runājis par šo ļaužu pašu uzliktajiem pārbaudījumiem, lai iegūtu dziļākas zināšanas un iemaņas. Vai Eila būtu varējusi dzīvot kopā ar vienu no šīm grupām, kas savā starpā nesarunājās, tikai sazinājās ar žestiem? Vai tāpēc viņa tagad dzīvoja viena, lai pilnveidotu savas iemaņas?

Ak, Jondalar, un tu biji domājis dalīties Baudas veltē ar šo sievieti! Nav brīnums, ka viņa reaģēja tā, kā viņa to izdarīja. Bet cik žēl! Būt tik skaistai kā viņa un atteikties no Baudas veltes! Jondalar, tev noteikti būs jāciena viņas griba, kaut ari šī sieviete ir skaista.

Brūnais kumeliņš badīja ar purniņu un berzējās gar vīrieti, cerēdams saņemt iejūtīgāku pakasišanu no maigajām rokām, kas allaž mācēja atrast īstās vietas, kur jaundzimušā kumeļa pūkainā spalva niezēja vis­vairāk. Jondalars bija iepriecināts, ka kumeļš viņu uzmeklē. Zirgi viņam nekad nebija nozīmējuši neko vairāk kā barības līdzekļus, tāpēc vīrietim nekad nebija ienācis prātā, ka tie var būt arī sirsnīgi, atsaucīgi dzīvnieki, kam viņa glāsti patīk.

Eila smaidīja, viņa priecājās par pieķeršanos, kas bija izveidojusies starp Jondalaru un Vīnijas kumeliņu. Viņai prātā ienāca aizmirsta doma, un sieviete to nekavējoties pateica.

-    Jondalars dod kumeļam vārdu?

-    Dot kumeļam vārdu? Vai gribi, lai es šim kumeliņam dodu vārdu? - Viņš bija nedrošs un iepriecināts. - Es nezinu, Eila. Es nekad neesmu ne­vienam devis vārdu, kur nu vēl zirgam. Kādu vārdu lai dod zirgam?