Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Kas man tagad jādara? - Jondalars pajautāja, sēdēdams mazā zir­dziņa mugurā - abas garās kājas nokarājās gar ķēves sāniem - un īsti nezinādams, kur likt rokas.

Eila ar ierasto žestu paglāstīja zirgu, tad vērsās pie Vīnijas valodā, kas daļēji sastāvēja no žestiem un daļēji no klanā pieņemtajiem ap­rautajiem vārdiem, kā ari daļēji Zelandoni valodā. - Vīnij, Jondalaram patiktu, ja tu viņu pavizinātu.

Eilas balss skanēja ar mudinošu toni, kas nozīmēja doties uz priekšu, un sievietes roka izdarīja maigu spiedienu; tas bija pietiekams mājiens dzīvniekam, kas bija pieradis pie sievietes norādījumiem. Vīnija sāka iet uz priekšu.

-    Ja vēlies viņu apstādināt, apliec rokas viņai ap kaklu, - Eila deva padomu.

Vīnija bija pieradusi, ka viņai mugurā sēž cilvēks. Viņa nelēkāja un neslējās pakaļkājās, bet bez pierastās vadības gāja uz priekšu vilci­nādamās. Jondalars paliecās uz priekšu, lai paglāstītu ķēves kaklu un nomierinātu sevi, tāpat arī zirgu, bet šai kustībai bija līdzība ar Eilas norādījumu skriet ātrāk. Negaidītais rāviens uz priekšu lika vīrietim izmantot Eilas padomu. Noliecies tālu uz priekšu, viņš ar rokām apskāva ķēves kaklu. Vīnijai tas bija signāls skriet vēl ātrāk.

Zirgs ar Jondalaru mugurā sāka nesties pilnos auļos taisni uz priekšu pa lauku, jātnieks visiem spēkiem turējās pie zirga kakla; vīrieša garie mati plīvoja viņam aiz muguras. Zelandoni vīrietis varēja sajust vēju sejā un, kad beidzot uzdrīkstējās spraudziņā pavērt acis, ieraudzīja, ka zeme uztraucošā ātrumā kustas uz priekšu. Tas bija biedējoši - un aizraujoši! Tagad viņš saprata, kāpēc Eila nebija spējusi aprakstīt šīs izjūtas. Tas līdzinājās šļūkšanai lejup pa apledojušu kalnu vai arī kā toreiz, kad lielā store vilka viņu uz priekšu pa upi, tikai daudz aizraujošāk. Ar vienu acs kaktiņu Jondalars ieraudzīja pa kreisi no sevis blakus kustamies kādu kontūru. Bērais kumeliņš skrēja vienā solī ar savu mammu.

Vīrietis izdzirdēja attālu svilpienu, kas skanēja skaļš un griezīgs, un pēkšņi ķēve asā leņķī apgriezās apkārt un auļoja atpakaļ.

-     Sēdi taisni! - Eila uzsauca Jondalaram, kad viņi tuvojās. Rikšojot pie sievietes, Vīnija samazināja ātrumu, un vīrietis apsēdās taisni. Pie- rikšojusi pie akmens, ķēve apstājās.

Nokāpis no zirga, Jondalars nedaudz trīcēja, bet viņa acis satraukumā spīdēja. Eila paglāstīja ķēvītes nosvīdušos sānus un, kad Vīnija lēnā riksī devās upmalas virzienā, uz alas pusi, lēnām viņai sekoja.

-    Vai zini, ka kumeļš viņai visu ceļu turējās līdzi? Tas nu gan ir viens varens rikšotājs!

No tā, kā Jondalars to pateica, Eila sajuta, ka vārds izsaka ko vairāk nekā nozīmē. - Kas ir rikšotājs? - viņa pajautāja.

-     Vasaras sapulču laikā ir tādas sacensības - tās ir visvisādas, bet visinteresantākās ir rikšošanas sacensības, skriešanās, - Jondalars pa­skaidroja. - Skrējējus sauc par rikšotājiem, un šis vārds ieguva plašāku nozīmi - tā sāka saukt tos cilvēkus, kas cenšas uzvarēt vai sasniegt savu mērķi. Tas ir atzinības un pamudinājuma vārds - uzslava.

-    Kumeļš ir rikšotājs, tam patīk skrieties.

Klusējot viņi turpināja iet uz priekšu, ar katru soli klusums kļuva arvien nospiedošāks. - Kāpēc tu man liki sēdēt taisni? - Jondalars bei­dzot pavaicāja, gribēdams kaut kā aizpildīt klusumu. - Man šķiet, ka iepriekš tu teici, ka nezini, kā pasaki Vīnijai, ko vēlies. Kad izslējos taisni, viņa sāka skriet lēnāk.

-     Agrāk nekad par to nebiju domājusi, bet, kad ieraudzīju tevi tu­vojamies, tad pēkšņi nodomāju: "Sēdi taisni!" Sākumā nezināju, kā lai tev to izskaidroju, bet, kad tev bija jāsamazina ātrums, es vienkārši zināju, kas tajā brīdi jādara.

-    Tad jau iznāk, ka tomēr tu dod zirgam kādus signālus, vismaz kaut kādus. Interesanti, vai ari kumeļš varētu iemācīties dažus signālus? - Jondalars skaļi prātoja.

Viņi bija sasnieguši klints sienu, kas sniedzās līdz upei, un, apgājuši tai apkārt, ieraudzīja amizantu skatu, kā Vīnija, lai atvēsinātos, upmalā vārtās dubļos, turklāt vēl īpašā labpatikā stenēdama. Blakus viņai, kājas gaisā sacēlis, vārtījās arī kumeļš. Jondalars smaidīdams apstājās, lai šo skatu pavērotu, bet Eila ar nolaistu galvu turpināja iet uz priekšu. Vīrietis panāca jauno sievieti, kad viņa jau sāka kāpt augšup pa stāvo taku.

-    Eila… - Viņa pagriezās, un tad viņš vairs nezināja, ko teikt. - Es… es., ē… es gribēju tev pateikt paldies,

Tas vēl joprojām bija vārds, kuru Eilai bija grūti saprast. Klanā tam nebija līdzīgu vārdu. Katra mazā klana locekļi savā izdzīvošanā bija tik atkarīgi cits no cita, ka savstarpējā palīdzība bija kļuvusi par dzīves­veidu. Paldies netika lietots, tas būtu tikpat neparasti - kā kad bērns pateiktos par rūpēm mātei, kas to nemaz negaida. īpaši pakalpojumi vai dāvanas uzlika pienākumu atbildēt ar tādu pašu laipnību, un ne vienmēr tās tika pieņemtas ar prieku.