Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jau labi sen, kopš puikas gadiem, viņš nebija izjutis kaunu par tādiem sabiedrībā izdarītiem misēkļiem. Jondalars bija noslīpējis un apguvis paškontroli līdz tādam līmenim, ka tā jau bija pārvērtusies par mākslu. Tagad viņš atkal bija aizgājis par tālu un ticis noraidīts. Šī skaistā sie­viete, šī sieviete, kuru viņš bija vēlējies iegūt vairāk par visām citām, bija viņu atraidījusi. Viņš pat zināja, kas notiks tālāk. Sieviete izturēsies tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet izvairīsies no viņa, kad vien tas būs iespējams. Tajās reizēs, kad nebūs iespējams izvairīties, viņa nosprau­dīs robežu. Viņa būs vēsa un atturīga. Varbūt viņas mute smaidīs, bet acīs būs lasāma skaudrā patiesība. Viņu starpā vairs nevaldīs sirsnīgas attiecības, vai vēl ļaunāk - būs vieta tikai žēlumam.

Eila bija uzvilkusi tīru apmetni un pašlaik pina matus, izjuzdama kaunu, ka bija ļāvusi Jondalaram saulē apdegt. 11 bija viņas vaina; viņš taču nespēja pats saviem spēkiem aiziet projām no svelošās saules. Pati viņa bija priecājusies - peldējusies un mazgājusi matus, kad vajadzēja slimniekam veltīt vairāk uzmanības. Un viņai taču jābūt zāļu sievai, zāļu sievai pa Izas līniju. Viņas līnija ir cienījamākā visā klanā - ko gan Iza domātu par tādu bezrūpību, tādu neiejūtību pret savu pacientu? Eila jutās šausmīgi vainīga. Jondalars bija tik smagi ievainots, joprojām cieta lielas sāpes, un viņas dēļ tagad viņam jācieš vēl lielākas sāpes.

Bet viņas apmulsumam pievienojās vēl kas cits. Vīrietis bija viņai pieskāries. Viņa joprojām sajuta silto roku uz savas kājas. Eila ļoti labi zināja, kur viņš bija sniedzies un neaizsniedzies, it kā Jondalars ar savu maigo glāstu būtu viņu apdedzinājis. Kāpēc viņš bija pieskāries krūtsgaliņam? Tas joprojām drebēja. Jondalaram bija piebriedis loceklis, un Eila zināja, ko tas nozīmē. Cik gan daudz reižu viņa bija redzējusi, kā vīrieši sievietēm dod signālu, kad vēlējās atvieglot savas vajadzības. Brouds tā bija darījis ar viņu pašu - toreiz viņai bija riebies ieraudzīt vīrieša piebriedušo locekli.

Tagad viņa tā vairs nejutās. Eilai pat patiktu, ja Jondalars būtu viņai parādījis šo signālu…

Neesi taču smieklīga! Viņš to nevar, ne jau ar tādu kāju. Tā tik tikko sadzijusi tiktāl, lai uz tās balstītu ķermeņa svaru.

Bet, kad viņa bija atgriezusies no peldes, vīrieša loceklis bija pie­briedis un viņa acis… Iedomājoties vīrieša acis, Eila notrīsēja. Tas ir tik zilas, tajās tik skaidri atspoguļojas viņa vajadzība, un tā…

Eila nespēja sev to izskaidrot, bet, pārtraukusi pīt bizes, aizvēra acis un ļāvās vīrieša pievilkšanas spēkam. Jondalars bija viņai pieskāries. Bet tad apstājies.

Eila izslējās sēdus. Vai viņš bija devis viņai signālu? Vai viņš bija pārtraucis, jo viņa nebija šo signālu pieņēmusi? Ja vīrietim radās tāda vajadzība, sievietei bija vienmēr jābūt pieejamai. Katra klana sieviete jau kopš pirmās reizes, kad viņas gars cīnījās un viņa asiņoja, bija tā mācīta. Tieši tāpat arī Eila bija apmācīta smalkiem žestiem un pozām, kas varētu iedrošināt vīrieti vēlēties ar viņu apmierināt savu vajadzību. Eila nekad nebija sapratusi, kāpēc gan sievietei būtu nepieciešama šāda uzvedība, pirms tas notika? Toties tagad viņa pēkšņi saprata - kāpēc.

Viņa gribēja, lai šis vīrietis ar viņu atvieglo savu vajadzību, bet viņa nezināja Jondalara signālu! "Ja es neuzzināšu viņa signālu, tad arī viņš nesapratīs manējos. Un, ja, to nezinādama, esmu viņu atraidījusi, viņš varbūt nekad vairs pat to nemēģinās. Bet vai viņš patiešām mani gri­bēja? Es taču esmu tik liela un neglīta."

Eila beidza pīt pēdējo bizīti, tad devās iekšā alā, lai sarušinātu pa­vardu un pagatavotu Jondalaram pretsāpju zāles. Aiznesusi viņam tās, jaunā zāļu sieva pamanīja, ka vīrietis guļ uz sāniem un atpūšas. Dodot Jondalaram zāles, lai viņš spētu mierīgi gulēt, Eila tomēr negribēja viņu traucēt. Ja jau viņš bija atradis ērtu, nomierinošu pozu, tad lai atpūšas. Sakrustojusi kājas, jaunā zāļu sieva apsēdās viņam blakus un gaidīja, kad vīrietis atvērs acis. Zelandoni vīrs nekustējās, bet Eila zināja, ka viņš neguļ. Vīrieša elpai trūka vienmērības un piere bija savilkta grumbās; guļot miegā, tā nekad nav.

Jondalars bija dzirdējis Eilu pienākam klāt un aizvēra acis, lai izliktos aizmidzis. Viņš gaidīja, muskuļi bija saspringuši, un pats cīnījās ar vēlmi atvērt acis un pārliecināties, vai sieviete vēl joprojām tur ir. Kāpēc viņa bija tik klusa? Kāpēc negāja prom? Roka, uz kuras viņš bija nogūlies, sāka tirpt, jo tajā neriņķoja asinis. Ja viņš tūlīt pat to nepakustinās, roka kļūs stīva. Arī kāja smeldza. Jondalars gribēja to izkustināt, lai atvieg­lotu notirpumu, kas radies no pārāk ilgās nekustīgās gulēšanas vienā pozā. Seja niezēja no bārdas rugājiem; mugura dega kā ugunīs. Varbūt viņas nemaz tur nebija? Varbūt viņa bija aizgājusi un viņš vienkārši nebija to dzirdējis? Un ja nu viņa tur sēdēja un skatījās uz viņu?