Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jondalars vēl vairāk izjuta saules siltumu nekā pati Eila. Toreiz bija bijis pavasaris, kad viņi abi ar Tonolanu bija devušies ceļā, un nelielais aizsargājošais iedegums, ko viņš bija ieguvis pēc Mamutu apmetnes atstāšanas, jau bija nogājis pa to laiku, ko viņam bija nācies pavadīt Eilas alā. Viņa āda vēl joprojām bija tikpat bāla kā ziemā, līdz viņš nebija iznācis ārā pasēdēt saulē. Eila jau bija aizgājusi, kad Jondalars pirmoreiz ar bažām apzinājās, ka būs saulē apdedzis. Viņš centās to neņemt galvā, negribēdams traucēt sievieti, kas izbaudīja dažus brīžus vienatnē pēc tam, kad tik cītīgi bija par viņu rūpējusies. Viņš jau sāka brīnīties, kur viņa tik ilgi kavējas, vēlēdamies, kaut Eila pasteigtos. Uzmetis acis stāvajai taciņai un pārskatījis upi visos virzienos, viņš nodomāja, ka varbūt viņa nolēmusi vēlreiz izpeldēties.

Kad Eila parādījās pie klints sienas, Jondalars jau bija skatījies - tikai citā virzienā. Uzmetot acis vīrieša tumši sarkanajai mugurai, Eilai kļuva kauns. Ak, kā Jondalars ir saulē apdedzinājies! Kas gan viņa ir par zāļu sievu, ja ļāva vīrietim tik ilgi sēdēt saulē? Viņa piesteidzās blakus.

Izdzirdējis Eilu, viņš pagriezās, pateicīgs par to, ka viņa ir beidzot atnākusi, un nedaudz saniknots par to, ka sieviete nav pārnākusi agrāk. Bet, ieraudzījis viņu, Jondalars aizmirsa par saulē apdedzināto miesu. Ar pavērtu muti no brīnumiem viņš noelsās, ieraudzījis, kā kailā sieviete, spilgtās saules apspīdēta, steidzas viņam klāt.

Viņas āda bija zeltaini dzeltenbrūna, un spēcīgie muskuļi, kas iegūti smagā darbā, ejot līgani kustējās. Sievietes kājas bija nevainojami veido­tas, tikai uz kreisās ciskas bija bojājums - četras paralēlas nagu pēdas. No sava skatpunkta Jondalars varēja saredzēt apaļu, stingru dibenu un tumši blondus, pūkainus kaunuma matiņus, vēdera izliekumu, uz kura atradās nelielas, izstieptas ādas krokas, kas bija palikušas pēc grūt­niecības. Grūtniecības? Eilas krūtis bija pilnīgas, bet labi veidotas un tikpat stingras kā jaunai meitenei, ar tumši rozā piebriedušiem krūts- galiņiem. Viņas rokas bija garas un graciozas un neapzināti liecināja par spēku.

Eila bija izaugusi starp ļaudīm - vīriešiem un sievietēm, kas jau no dzimšanas bija spēcīgi. Lai paveiktu visus klana sieviešu darbus - celšanu, nešanu un ādu apstrādi, kā ari malkas skaldīšanu -, Eilas ķer­menis bija attīstījis nepieciešamās muskuļu grupas. Medīšana bija de­vusi sievietei muskuļainu elastīgumu, bet dzīvošana vienatnē prasīja pūles un spēku, lai izdzīvotu.

Jondalars nodomāja, ka Eila droši vien ir stiprākā sieviete, ko viņš kādreiz redzējis; nav nekāds brīnums, ka viņa spējusi uzvilkt viņu augšā un balstīt viņa svaru. Nemaz nešaubīdamies, viņš apzinājās, ka nekad agrāk nebija redzējis sievieti ar skaistāk veidotu augumu, bet bija vēl kas vairāk par ķermeni. Jau no paša sākuma viņš bija domājis, ka sie­viete ir diezgan skaista, bet nekad nebija viņu redzējis spilgtā dienas gaismā.

Eilai bija garš kakls ar mazu rētiņu pie rīkles, gracioza zoda līnija, pilnīga mute, taisns un šaurs deguntiņš, augsti vaigu kauli, tālu viena no otras stāvošas pelēki zilganas acis. Viņas smalki veidotie vaibsti bija apvienoti elegantā harmonijā, un sievietes garās skropstas un izliektās uzacis bija gaiši brūnā krāsā, par toni tumšākas nekā brīvi krītošie zeltainie mati, kas saulē mirdzēja.

-    Ak Lielā Dāsnā Māte! - Jondalars noelsās.

Viņš centās atrast vārdus, kā Eilu aprakstīt; kopējais iespaids bija mulsinošs. Viņa bija jauka, satriecoša, brīnišķīga. Viņš nekad nebija redzējis nevienu tik skaistu, elpu aizraujošu sievieti. Kāpēc gan viņa slēpa savu izskatīgo augumu zem tā bezveidīgā apmetņa? Kāpēc pina bizēs tādus krāšņus matus? Un viņš vēl bija domājis, ka viņa ir vienkārši skaista. Kāpēc viņš nebija šo sievieti ieraudzījis?

Kad Eila bija šķērsojusi attālumu no klints pārkares un pienākusi tuvāk, Jondalars sajuta savu uzbudinājumu, bet tad tas pārvērtās par uzmācīgām kaisles trīsām, kas izteica vīrieša vajadzību. Viņš gribēja šo sievieti ar tādu neatliekamu vajadzību, kādu iepriekš nekad nebija izjutis. Viņa rokas smeldza no ilgām glāstīt šo nevainojamo augumu, atklāt viņas slepenās vietiņas; viņš vēlējās viņu izpētīt, izgaršot un sniegt Baudas velti. Eilai pieliecoties tuvāk, viņš sajuta sievietes siltās ādas smaržu un bija gatavs viņu iegūt pat bez prasīšanas, ja vien būtu bijis spējīgs to izdarīt. Bet viņš sajuta, ka Eila nebija no tām sievietēm, kuru tik viegli varētu paņemt.

-    Don-da-lāh! Mugura ir… uguns… - Eila sacija, meklēdama īstos vār­dus, lai aprakstītu vīrieša saulē apdegušo muguru. Tad viņa saminstinā- jās un, ieraudzījusi viņa acīs dzīvniecisku pievilkšanas spēku, apstājās. Viņa ieskatījās Jondalara dzidri zilajās acīs un juta sevi tajās slīkstam. Viņas sirds strauji sitās, ceļgali bija kļuvuši vārgi un seja piesarka. Eilas augums trīsēja, un starp kājām pēkšņi bija sajūtams nez no kurienes uzradies mitrums.