Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila centās atklāt, cik daudz pati spēj izturēt. Viņa iesūca locekli tik dziļi, ka pati gandrīz aizrijās. Vīrieša kliedzieni un vaidi iedrošināja viņu to darīt vēlreiz un vēlreiz, līdz viņš pieslējās, lai paceltu sievieti augšā.

Tad, sajuzdama Jondalara vajadzību pēc viņas dzīlēm - un ari pati savu vajadzību -, jaunā sieviete piecēlās, pārlika kāju viņam jāteniski pāri, uzsēdās uz cietā un piebriedušā locekļa un ievadīja to sevī. Izliecot muguru un Jondalaram dziļi viņā ieejot, Eila izjuta Baudas velti.

Paskatījies uz Eilu, vīrietis ieraudzīja skaistu ainu. Saule aiz Eilas muguras bija pārvērtusi viņas matus zelta nimbā. Sievietes acis bija ciet un mute pavērta, un seju pārņēmusi ekstāze. Augumam atliecoties atpakaļ, viņas skaistās krūtis izvirzījās uz priekšu, un nedaudz tumšākie krūtsgaliņi bija piebrieduši. Viņas lokanais augums mirdzēja saulē; paša vīrieša loceklis, iegājis dziļi viņas dzīlēs, bija gatavs ekstāzē eksplodēt.

Sieviete kustējās vienā ritmā ar vīrieša locekli - cēlās augšā un laidās lejā. Jondalars aizturēja elpu. Viņš sajuta tādu ekstāzes kulmināciju, ko nebūtu bijis spējīgs kontrolēt, pat ja būtu to centies darīt. Eilai vēl­reiz paceļoties, viņš iekliedzās. Nolaidusies lejā, sieviete sajuta spēcīgu strūklu ieplūstam sevī un vīrieti nodrebam no atvieglojuma.

Pasniedzies pēc viņas, Jondalars novilka Eilu sev virsū, viņa mute meklēja krūtsgaliņu. Pēc brīža, kad dziļā apmierinājuma sajūta bija norimusi, Eila pavēlās uz sāniem. Jondalars piecēlās, noliecās, lai viņu noskūpstītu, tad saņēma abas sievietes krūtis un ielika starp tām savu galvu. Pasūcis vienu, tad otru, viņš vēlreiz noskūpstīja viņu uz lūpām. Tad, noguldījis sievietes galvu uz sava pleca, atlaidās viņai blakus.

-    Jondalar, man patīk tev sniegt Baudas velti.

-    Eila, nekad neviena nav mani vairāk iepriecinājusi.

-     Bet tev labāk patīk sniegt Baudas velti man.

-     Nu, ne gluži labāk, bet… kā tu mani tik labi pazīsti?

-     Tas ir tas, ko tu esi iemācījies darīt. Tas ir tavs talants, tāpat kā darbarīku izgatavošana. - Eila pasmaidīja, tad iesmējās. - Jondalaram ir divi talanti. Viņš ir darbarīku taisītājs un sieviešu atvērējs, - viņa sacīja, izskatīdamās ar sevi apmierināta.

Vīrietis iesmējās. - Eila, tu nu gan pateici joku, - viņš noteica, greizi pasmīnēdams. Tas bija diezgan tuvu patiesībai, un tas joks jau bija dzirdēts iepriekš. - Bet tev ir taisnība. Man patīk tev sniegt Baudas velti. Es mīlu tavu augumu un tevi visu.

-     Arī man patīk, kad tu to dari. Tas dod manai mīlestībai piepildī­jumu. Tu vari to darīt, cik bieži vien vēlies, tikai dažreiz es gribu sniegt Baudas velti arī tev.

Viņš atkal iesmējās. - Sarunāts. Un, tā kā tu vēlies tik daudz iemācīties, varu tev iemācīt vēl ko vairāk. Vai zini, ka varam vienlaikus sniegt viens otram baudu? Kaut tā būtu bijusi mana kārta, kad varētu "sniegt tavai mīlestībai piepildījumu". Bet tu to paveici tik labi, es nedomāju, ka pat Hadumas pieskāriens varētu manu locekli sacelt vēl vairāk.

Eila kādu brīdi klusēja, tad sacīja: - Tas nav svarīgi, Jondalar.

-    Kas nav svarīgi?

-     Pat ja tavs loceklis nekad vairs nepaceltos, tu joprojām sniegtu manai mīlestībai piepildījumu.

-    Nekad tā nerunā! - Viņš pasmaidīja, bet nedaudz noskurinājās.

-    Tavs vīrietības simbols atkal pacelsies, - viņa ļoti nopietni to pa­teica un tad iesmējās.

-     Sieviete, pastāsti man, no kurienes radusies tāda asprātība? Ir dažas lietas, par kurām nevajadzētu jokot, - viņš ierunājās ar pietē­lotu aizvainojumu, tad nenoturējās un pats iesmējās. Jondalars bija pārsteigts un iepriecināts par Eilas rotaļīgo noskaņojumu un jauno humora izpratni.

-    Man patīk, kad tu smejies. Smiešanās kopā ar tevi ir gandrīz tikpat laba kā tevis mīlēšana. Gribu, lai tu vienmēr smejies kopā ar mani. Tad man šķiet, ka tu nekad nebeigsi mani mīlēt.

-    Beigt tevi mīlēt? - viņš pārjautāja, nedaudz pieceldamies un paska­tīdamies uz sievieti. - Eila, es tevi meklēju visu savu mūžu un nemaz nezināju, ka meklēju. Tu esi viss, ko jebkad esmu vēlējies un sapņojis ieraudzīt katrā sievietē, pat vēl vairāk. Tu esi aizraujošs noslēpums, paradokss. Tu esi absolūti godīga, atklāta, neko neslēp, tomēr tajā pašā laikā esi noslēpumainākā sieviete, kādu jebkad savā mūžā esmu saticis.

Tu esi stipra, neatkarīga, pilnībā spējīga parūpēties par sevi un arī par mani; tajā pašā laikā tu esi gatava sēdēt pie manām kājām - ja vien es tev to atļautu - bez jebkāda kauna vai aizvainojuma un darīt to tikpat nepiespiesti, kā es godinu Doni. Tu esi bezbailīga un drosmīga; tu izglābi man dzīvību, ārstēji mani un atdevi veselību, medīji, lai man būtu, ko ēst, un gādāji par manām ērtībām. Es neesmu tev vajadzīgs. Tomēr tu izraisi manī vēlēšanos tevi aizsargāt, pieskatīt un rūpēties, lai tev nenotiek nekas ļauns.